Kristaps Lubovs spēlē saksofonu, skolo bērnus un stāv futbola vārtos.
«Sapnis par Brodveju». Pirmizrāde Nacionālajā teātrī. Galvenajā lomā Dita Lūriņa. Pie klavierēm Raimonds Pauls. Pie Jelgavas bigbenda diriģenta pults – Kristaps Lubovs…Afišā gan teksts bija mazliet atšķirīgs, bet realitāte iznāca tieši tāda – kamēr daļa Jelgavas bigbenda ar tā vadītāju Raiti Ašmani atradās koncertizbraukumā Peru, otra daļa mūziķu spraigi gatavojās muzikālā uzveduma pirmizrādei teātrī, un savu vietu šajā svarīgajā brīdī galvenais diriģents bija uzticējis jaunajam kolēģim Kristapam Lubovam.Nebaidies, galvenais iedot sākuma tempu, gan jau būs labi, – uz atvadām mierinājis Ašmanis, tomēr, kā tagad atzīst Kristaps, tik vienkārši tas nebija vis. «Mācījos no galvas, klausījos, skatījos partitūrā,» viņš neslēpj, ka ar visu cītīgo gatavošanos pie pirmajiem trim gabaliem izrādē rokas trīcējušas. Teātris skatītāju pilns, orķestris uz skatuves, viss pavadījums tā rokās, turklāt jāspēj pielāgoties aktrises vokālajam priekšnesumam. Galu galā viss beidzies veiksmīgi – ar gandarījumu, ka spēlēts kopā ar Raimondu Paulu, ar prieku par apsveikumiem izrādes beigās. Un tomēr Kristaps saka: «Biju laimīgs, kad varēju atkal apsēsties savā vietā.»Jelgavas bigbendā tā ir otrā tenora saksofona vieta, kurā vismaz pagaidām viņš jūtas vislabāk. Lai gan: «Kad Aigars Čudars kādreiz nevar ierasties, tad tieku pie pirmā. Tas ir forši,» Kristapa acis iedzirkstas, jo runa ir par solopartijām un džeza augstāko meistarības pakāpi – improvizāciju.Pavāriem zudušaisAigars Čudars četrus gadus bijis Kristapa saksofona pasniedzējs Jelgavas Mūzikas vidusskolā, kas absolvēta 2008. gadā. Nu jau teju būs aizvadīts arī pirmais studiju gads džeza un populārās mūzikas skolotāja specialitātē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, kur instrumenta spēles pasauli plašāku ver pedagogs Indriķis Veitners. Bet saksofonista gaitu sākums Daugmalē dzimušajam puisim ir Baldones Mūzikas skolā.«Mamma mūs mudināja,» Kristaps stāsta, ka no daudzbērnu ģimenes mūzikas skolā viņi mācījušies trīs brāļi un tagad vēl viens – Rolands – arī atnācis uz Mūzikas vidusskolu Jelgavā.Vispirms gan bija mūzikas pulciņš skolā un tikai tad – bērnu mūzikas skola ar saksofona piedāvājumu. «Šķiet, īsti nemaz nezināju, kas tas ir, bet priecājos, ka kaut ko spēlēšu,» Kristaps atceras, ka pirmais skolas sarūpētais rumāņu instruments tikai pēc stundu garas pūšanas īsti sācis skanēt, bet, kas zina, varbūt šajā piespiedu «ilgspēlēšanā» bija arī savs pašam vēl nenojaušams pozitīvs moments.Skolotājiem Aigaram Dziļumam un Solvitai Lokai gan par jaunekļa muzikālajām spējām bija radies skaidrs priekšstats, un, kamēr Kristaps prātoja, ka pēc pamatskolas varētu iet mācīties par pavāru, abi pamanījās puisi aizvest uz konsultācijām gan «mediņos» Rīgā, gan Mūzikas vidusskolā Jelgavā.«Sēdēju Jelgavas skolas gaitenī, un man iepatikās,» daudz neiedziļinoties citos motivācijas aspektos, savu izvēli tagad skaidro Kristaps, bet par skolotājiem saka: «Esmu viņiem baigi pateicīgs.»No Baltās pils uz Jelgavas piliJau bērnu skolā mācoties, pūtējiem bija jāspēlē orķestrī, kur, izrādās, ļauta vaļa ne vien Raimonda Paula dziesmu aranžējumiem, bet arī meksikāņu gabaliem un rokenrolam. «Valmierā ir tādi džeza nakts koncerti, kur mēs piedalījāmies. Saucāmies «Baltās pils orķestris», jo mūsu skola un arī mūzikas skola atradās vienā lielā baltā ēkā.»Arī vidusskolā jau gaidīja obligātais pūtēju orķestris, taču otrajā kursā pavērās kāda gluži brīvprātīga un tāpēc jo aizraujošāka iespēja – Pūšamo instrumentu nodaļas vadītājs Raitis Ašmanis jaunajam mūziķim piedāvāja iesaistīties Jelgavas bigbendā.«Nezinu, ko un kā es tagad spēlētu, ja nebūtu šā kolektīva,» saka otrais tenorsaksofons, neslēpjot, ka lolo ieceri kļūt arī par pirmo. «Augstskolā mums ir savs bigbends, tur esmu pirmais un varu izspēlēties.»Kristaps ar labpatiku atceras tādu «pirmā» spēlēšanu arī Jelgavas bigbenda sastāvā reiz Jelgavas pilī. Taču vienlaikus atzīst, ka līdz īstai improvizētāja meistarībai viņam vēl garš ceļš ejams. Patlaban, augstskolas pasniedzēja mudināts, viņš ierakstos studē džeza klasiķus – Čārliju Pārkeru, Kanonbolu Aderliju, Džonu Koltreinu, Soniju Rollinsu, Maiklu Brekeru – un nenoliedz arī pašmāju autoritātes – Kārli Vanagu, Denisu Paškēvicu, Gintu Pabērzu.«Tas ir tāpat kā mazam bērnam mācīties runāt – pa vārdiņam vien, un tad likt kopā,» viņš spriež par improvizācijas māku, kas ir gan atkarīga no talanta, taču prasa arī milzu treniņu. Džeza standarts, blūzs, hiphops, «r’ n’ b», «funk» – jaunais saksofonists sauc stilus, kuros labprāt muzicē, un teic, ka ļoti gribētu mācēt arī ātro bībopu. «Pa vārdiņam vien»Tā Kristaps nu skolo arī savus sešus audzēkņus, jo viņa otra darbavieta līdzās bigbendam ir Jelgavas Bērnu mūzikas skola. «Viens grib visu saprast un prasa sīkus skaidrojumus, citam brīžam, šķiet, viss vienalga, vēl kāds stundā paspēj visus savus skolas piedzīvojumus izstāstīt,» jaunā pedagoga atbilde uz jautājumu par tāda darba patikšanu ir – interesanti! «Nupat viens sadumpojās un aizgāja,» skolotājs, kam paša zēnības pieredze vēl netālā atmiņā, piekrīt, ka līdzās skolas uzdevumiem tikpat cītīgi apgūt mūzikas priekšmetus nav viegli. Tāpēc grūtā brīdī svarīgs ir pamudinājums – gan uzslavas, gan attiecīgas atzīmes, gan lielākas vecāku ieinteresētības formā.Futbols un «Maia’s Marvellous»Ierakstot Kristapa Lubova vārdu «gūglī», atrodas arī ar futbolu saistītas lietas, un saksofonists atklāj, ka tas patiesi esot viņš, kas telpu futbolā stāv Pārogres komandas vārtos. Kursabiedrs ogrēnietis reiz vasarā sapazīstinājis ar turienes puišiem, un kopš tā laika viņš ir «štata vārtsargs». «Trīs gadu laikā uz vienu treniņu esmu bijis,» Kristaps smej, taču uz spēli ir klāt, lai palīdzētu komandai noturēties Ogres rajona čempionāta pirmajā līgā.Bet tiem, kuri klausās «Radio SWH», droši vien garām nebūs paslīdējusi divdesmitnieka topa dziesma «The Way» grupas «Maia’s Marvellous» izpildījumā, kur savu «saksofona vārdu» teicis arī Kristaps Lubovs. Viņš atklāj, ka nosaukums saistīts ar vokālisti Maiju Beķi, bet grupā apvienojušies Jelgavas bigbenda un vairāku citu kolektīvu mūziķi – arī Edgars Jass (taustiņinstrumenti), Raitis Aukšmuksts (bungas), Oskars Ozoliņš (trompete), Pēteris Liepiņš (bass), Edgars Belickis (alta saksofons), Uldis Beitiņš (ģitāra), Inga Karpiča (bekvokāls). «Tas bija tāds projekts,» pirmais koncerts noticis Valentīndienā Salaspils kultūras namā, bet tagad grupa prātojot, ka varētu piedalīties «Bildēs 2009». Kāpēc jau tā mūzikas un darbu tik ļoti piepildītajā ikdienā vēl šāds projekts vajadzīgs? «Lai uzspēlētu citā stilā,» Kristaps skaidro, bet par to aizņemtību ar smaidu piebilst: «Esmu tāds optimistisks cilvēks, un viss kaut kā padodas.»
