Kad «Aldara» ģenerāldirektors – visnotaļ cienījamais Gavrilova kungs – paziņoja par jauna veida pudeļu ieviešanu savā uzņēmumā, aplaudētāju bija daudz.
Kad «Aldara» ģenerāldirektors – visnotaļ cienījamais Gavrilova kungs – paziņoja par jauna veida pudeļu ieviešanu savā uzņēmumā, aplaudētāju bija daudz. Drīz vien «Aldara» alus, jaunajos trauciņos iepildīts, itin glīti sāka rotāt veikalu plauktus. «Tie paši vēži…,» kā tautā mēdz sacīt, taču, ja šādas formas atzīst dizaineri, tad ierindas ļautiņam atliek vien klusēt. Tomēr nabadzīgākie (varbūt konservatīvākie?) alus ražotāji Bauskā, Cēsīs, Piebalgā, Tērvetē un turpat Rīgā savu dziru turpina pildīt tradicionālajās pudelēs. Un te nu sākas tāda sīka problēmiņa: proti – «vecās» alus pudeles Jelgavā vairs nekur nepieņem. Ja pirms kāda laika gandrīz katrā pilsētas pārtikas veikalā tukšo alus pudelīti rāva gandrīz no rokām ārā, tad tagad baltajos uzsvārčos tērptās dāmas rociņas vicina kā vējdzirnavas spārnus: «Jaunās! Tikai jaunās!»Vienā vienīgajā taras iepirkšanas punktā pilsētas centrā – Lielajā ielā 19, pagrabā – man laipni paskaidro: «Pieņemam, pieņemam – uz svara: par santīmu kilogramā.» Tas nozīmē, ka man, iztīrot māju un braucot līdz pieņemšanas punktam ar autobusu, biļetes naudiņas atpelnīšanai vien jāved trīsdesmit pudeļu. Neekonomiski.
Izmest iztukšotos trauciņus tuvākajā atkritumu tvertnē? Nesaimnieciski. Baušķenieki un «Vārpas» alus darītava iemanījušies savu brūvējumu iepildīt divlitrīgās pudelēs. Taču šādu tilpuma vienību pievarēt vienā piegājienā spētu vien kuģa «Makamba» saimniecības pārzinis Degs Doutrijs Džeka Londona grāmatiņā «Maikls, Džerija brālis».
Tā nu es, sava novada patriots būdams, turpinu pirkt un baudīt Bauskas un Tērvetes alu, nu mani nekādi nepārliecina ne «Zelta alus» iegūtās starptautiskās medaļas, ne «Aldara» produkcijas reklāmas. Tāds palikšu arī turpmāk, lai arī «Aldaris» mani (tevi, viņu, viņus) ar pudeļu nepieņemšanu reketē uz nebēdu.
– racket (angl.) – plaša mēroga izspiešana