Laukirbju dzīves telpa sarūk.
Kad bridīsiet druvā plūkt rudzupuķes Jāņu vainagam, pārāk nesatrūkstieties, ja gandrīz no kāju apakšas gaisā trokšņaini uzspurgs putnu bariņš. Bioloģisko saimniecību laukos vēl var sastapt gan rudzupuķes, gan laukirbes. Līdz pagājušā gadsimta vidum irbes Latvijā bija populāri medījamie putni. Kopš 1987. gada tā ir aizsargājama suga, ko aizliegts medīt, kā arī iznīcināt putnu ligzdošanas vietas. Vietu maina tikai piespiedu kārtāRīgas Zooloģiskā dārza filiāles «Cīruļi» pārvaldnieks Arnis Bergmanis atceras, ka, sākot saimniekošanu Kalvenes pagastā, teritorijā mitinājies līdz 20 īpatņu laukirbju pulciņš. «Tagad cītīgi izpļaujam grāvmalas, kopjam teritoriju, apkārt izvērsta intensīvā lauksaimniecība, un kādus piecus gadus jau neesmu laukirbes redzējis,» stāsta A.Bergmanis.Pazīstams dārznieks teicās irbju ģimeni novērojis dzīvojam upeņu plantācijā. Visvairāk šo putnu ir Kurzemes dienviddaļā un Zemgalē. Mazāk – Vidzemē un Latgalē. Laukirbes ir izteiktas nometnieces. Ja tām ir labvēlīgi dzīves apstākļi, tās visu savu putna mūžu var pavadīt vienā vietā. Ornitologs Ainārs Auniņš zina teikt, ka laukirbes gan bieži vien dzīvo cilvēku tuvumā, tomēr prot to darīt tik nemanāmi, ka novērotājam krietni jāpapūlas, lai izpētītu irbju paradumus. Vajātāju paķer uz izbrīnaLaukirbes ir baloža lieluma putni, taču izskatās nedaudz druknāki. Pieder pie fazānu dzimtas. Apspalvojums – pelēkbrūns. Uz kakla, krūtīm un sāniem pārsvarā sudrabaini pelēks, ar smalku sarkanbrūnu viļņojumu un melniem raibumiņiem. Tēviņu raksturīgākā pazīme – tumšbrūns pakavveida plankums uz vēdera; mātītēm tas parasti ir mazāks, bet dažai vispār nav. Kā vistveidīgajiem putniem raksturīgs, mātīšu tērps kopumā mazāk krāšņs nekā vīrišķajiem īpatņiem. Jaunos putnus no vecajiem pirms spalvu maiņas var atšķirt pēc dzelteni rudā priekšpuses svītrojuma. Irbes lido nelabprāt. Arī no ienaidnieka glābties tās mēģina, tekot kājām. Tikai lielāku briesmu brīžos tās ar troksni uzspurdz gaisā visas reizē, tā samulsinot vajātāju. Taču lidojums ilgst vien dažus metrus. Laukirbes pieder pie izteiktiem ligzdbēgļiem. Tūlīt pēc izšķilšanās vecāki mazuļus ved prom no ligzdas un palīdz atrast vietas, kur baroties ar kukainīšiem. Pieaugušie putni pārtiek galvenokārt no augu sēkliņām. Direktīva sargāt neliek Eiropas Putnu direktīvas pielikumā laukirbes nav iekļautas. Tāpēc to pētīšanai līdzekļu nav un to dzīvesvietās nav noteikti mikroliegumi. Medņu pētnieks Helmuts Hofmanis spriež, ka laukirbēm kaitējošie faktori varētu būt tādi paši kā citiem uz zemes ligzdojošiem putniem. Diemžēl ierobežoto līdzekļu dēļ laukirbes Latvijā netiek īpaši pētītas, tāpēc to skaitu speciālisti lēš no pieciem simtiem līdz pat pieciem tūkstošiem pāru. Astoņdesmito gadu nogales statistikā, kad pieņemts šo putnu medību aizliegums, minēts 15 tūkstoši pāru. Pēdējo pārdesmit gadu «mīkstās» ziemas veicinājušas laukirbju izdzīvošanu, toties savairojušos plēsoņu – īpaši lapsu – skaits bijis kaitīgais faktors. «Tā nopietni pētīts nav – lapsas, mežacūkas vai klaiņojoši kaķi,» uzskaita H.Hofmanis. «Arī plēsīgie putni – vanagi, klijāni un kraukļi. Līdz divu triju nedēļu vecumam putnēniem vēl nedarbojas tauku dziedzeri, un tiem bīstama samirkšana un atdzišana pēc tam.» Pēc vecāku brīdinājuma sauciena mazuļi izspurdz uz visām pusēm un paslēpjas. «Ja viņi ilgi guļ rasotā zālē, postā var aiziet viss perējums,» novērojis putnu pētnieks. A.Auniņš bilst, ka Eiropas direktīva rosina rūpēties par tām putnu sugām, kuras jau gandrīz izzudušas. «Latvijā baltie stārķi nav nekāds retums, bet Dānijā pērn uzskaitīti tikai trīs ligzdojoši pāri,» zina pētnieks.
