Kādreiz bērnībā Jāņu dienā viss bija daudz vienkāršāk. Mēs, bērni, zinājām, kurās pļavās aug labākās jāņuzāles, kurā upes līcī kalmes. Pieaugušajiem todien bija zināms ikdienas solis. Kam pīrāgus cept un vīkšīt citu cienastu daudzajiem ciemiņiem, kam gādāt, lai netrūktu alus. Bez kašķa, mierīgi, nesteidzoties. Pats interesantākais, ka šajā dienā mūs mierā lika valstsvīri un deputāti. Pareizāk sakot, viņi centās izlikties, ka šādu Līgosvētku nemaz nav. Lai gan zinājām, ka arī viņiem nekas pasaulīgs nav svešs, garšo jāņusiers un alus un gribas pasēdēt pie ugunskura. Vien gadījās, ka nakts melnumā atskrēja vietējā pažarnieku brigāde, lai pārliecinātos, vai pie spožā ugunskura jāņubērni nespēlējas ar sarkano gaili. Toties šodien jau nevar tik viegli kā senāk. Sākot ar visiem valstsvīriem, kas visi kā sacenzdamies pēc kārtas novēl gaišus un skanīgus svētkus. Iespējams, labai daļai viņu novēlējums ir «pie vienas vietas». Labāk nebūtu paši uzprasījušies pēc kāda skarbāka vārda. Arī mums, jāņubērniem, nav viegli. Īpaši šogad, kad daudziem makā svilpo vējš un doma par līksmu svinēšanu zaļumos draugu pulciņā ar pīrāgiem, sieru un alu paliek tikai izsapņota vēlme. Atliek vien, kā ierasts, sēsties pie teļļuka un n-to reizi izdzīvot līdzi Silmaču māju dienām un nedienām. Zinām taču, ka uzspers gaisā krāsni ar visu Joski, ka Pindacīša ar Bebeni villosies, tomēr vēlreiz dzīvojam līdzi. Un kļūst vieglāk, aizmirstot par viņiem, «tur augšā». Lai dzīvo, domādami, ka rūpējas par mums. Bet mēs esam gudrāki un paši pastāvam par sevi. Līgo!
