Jānis Skalbe: «Ja saku, ka līgošu mājās, mamma uz to skatās ar zināmām bažām».
Pēc maģistra diploma saņemšanas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas Tehnoloģijas fakultātē Jānis Skalbe izveidoja sekmīgu karjeru vadošajos pārtikas ražošanas uzņēmumos. Tomēr no savas augstskolas viņš nav pavisam aizgājis. Fakultātē Jānis ir Valsts eksaminācijas komisijas priekšsēdis, bet universitātē – Padomnieku konventa loceklis. Turklāt vēl aizvien augstskolā darbojas deju kolektīvs, kas liktenīgas sagadīšanās dēļ nosaukts viņa uzvārdā – «Skalbe». «Absolūti patiess. Līderis, kurš nesavtīgi uztur labas cilvēciskās attiecības,» tā Jāni raksturo LLU Studentu kluba vadītāja Anita Prūse. Viņa ar smaidu piebilst, ka, būdams otrā kursa students, Jānis aiz prieka par fizikas eksāmena nokārtošanu ar visām drēbēm ielēca Lielupē. Agrākā fakultātes dekāne profesore Daina Kārkliņa atceras, ka studiju gados Jāņa sekmes nebija īpaši izcilas, taču puisis ieguva autoritāti ar savu aktīvo studenta dzīvi. Viņa atzīst, ka esot solījusies apēst cepuri, ja Jānis reiz pabeigs doktorantūru un iegūs doktora grādu. Minēto novirzi no dienišķās ēdienkartes gan pagaidām profesorei nav iznācis piedzīvot, jo Jānis ir ļoti aizņemts, strādājot par akciju sabiedrības «Laima» ražošanas direktoru. Laika, ko varētu atlicināt zinātnei, paliek ļoti maz. Taču brīvu brīdi sarunai ar «Zemgales Ziņām» Jānis Skalbe atrada.– Kā, augstskolā studējot, veidojāties par līderi? Kāda vispār bija jēga iet citiem pa priekšu?Pirms devos uz Jelgavu, Smiltenes tehnikumā biju izmācījies par pavāru un vēl divus gadus kārtīgi noēdis zaldāta putru padomju armijā. Tā nu biju vecāks par saviem kursabiedriem, kas nāca studēt tieši no vidusskolas. Varbūt tādēļ fakultātes administrācija mani vairāk ievēroja, uzticējās. Mans «putru» studiju laiks iekrita deviņdesmito gadu sākumā, kad notika pāreja uz brīvā tirgus ekonomiku. Tolaik bija aktuāli aizstāvēt studentu intereses. Reiz rektorātā tika rosināta ideja privatizēt lielo pils ēdnīcu, kas atrodas pagrabstāvā zem Pārtikas tehnoloģijas fakultātes. Ēdnīca nebija tik glīta kā veiksmīgi privātfirmai iznomātā pils kafejnīca, taču personāls strādāja ļoti labi un studenti tur labprāt ieturēja maltīti. Turklāt bez maksas tur pusdienoja arī bāreņi. Rektors Voldemārs Strīķis manīja, ka es pirmais būšu ēdnīcas privatizēšanas pretinieks, un sapulcē tūlīt teica: «Nepārdosim tavu ēdnīcu, Skalbe, nepārdosim!» Un līdz šai dienai ēdnīca ir universitātes struktūra!– Kas ir tās lietas, kas uzlādē? Pirmkārt, enerģijas avots ir mana ģimene. Protams, prieku dod arī iemīļotais darbs. Man bija pieci gadi, kad nogaršoju septiņstāvu torti, ko bija pagatavojis vecāsmātes brālēns savulaik slavens konditors Roberts Ķeņģis (viņa grāmata ar autogrāfu «Tortu, kūku, cepumu, prjanņiku un pīrāgu cepšana mājas» ir ģimenes relikvija). Pusaudža gados gribēju kļūt par tāljūras kuģa pavāru jeb koku, bet galu galā, pateicoties izcilajam kolhoza priekšsēdētājam Ziedonim Ziediņam, nonācu pārtikas rūpniecībā. Vēl pirms armijas cepu maizi viņa vadītajā kolhozā «Skaņaiskalns». Svarīga man ir studentu korporācija. Neteiksim, ka esmu ļoti aktīvs, tomēr jūtos piederīgs savai «Fraternitas Imantica», kur esmu goda tiesnesis. Sieva Ieva ir sieviešu korporācijā «Dzintra». – Sievu laikam noskatījāt augstskolā?Šogad aprit desmit gadu, kopš Sv.Jāņa baznīcā Rīgā mēs ar Ievu salaulājāmies. Abi mācījāmies «putrās», dejojām, bijām pazīstami vairākus gadus, taču kā pāris izveidojāmies tikai pašās studiju beigās. Šopavasar pirmo klasi beidza mūsu puika Kristaps. Viņš uzdod jautājumus, uz kuriem nav viegli atbildēt. Vispār esmu kļuvis mājās sēdētājs, turpretī Ieva grib riņķot apkārt pasaulei gandrīz vai nepārtraukti. Meklējot kompromisu, atvaļinājumos esam ceļojuši vidējās distancēs – pārsvarā pa Eiropu. Svarīgi man ir būt labam onkulim māsu Līgas un Evitas bērniem, svarīgi arī aizbraukt uz Valmieru pie vecākiem. Gan jāpiebilst, ka mammai ir savas īpašas asociācijas, ja saku, ka Jāņus svinēšu mājās. – Kas tad Jāņos Valmierā atgadījās? 1993. gada Līgovakarā Valmierā, Gaujmalā, Pauku priedēs, notika Raimonda Paula rīkotā «Ziņģe», uz kuru atbrauca tūkstošiem līgotāju. Toreiz mūsu mājās, kas atrodas Pārgaujā apmēram pusceļā starp dzelzceļa staciju un «Ziņģes» norises vietu, apmetās mani draugi un kursabiedri. Kad iepriekšējā dienā mamma jautāja, cik tad to kursabiedru atbrauks, es atbildēju: «Kādi simts.» Viņa: «Ha, ha…» Pienāca rīts, un tad vairs nebija «ha, ha», jo Valmierā ieradās gan kursabiedri, gan abu manu deju kolektīvu – «Jaunības» un «Skalbes» – dalībnieki, gan abu LLU studentu korporāciju – «Fraternitas Imantica» un «ventoņu» – puiši. Caur mūsu pagalmu Grāvju ielā visu pēcpusdienu un vakaru kāds nāca un gāja. Līdzi lielas somas, pat teltis, cits izspūris, citam deķelis galvā. Kaimiņiene atskrēja un jautāja: «Kas notiek!?» Māte mierinoši atbildēja: «Nekas, pie dēla atbraukuši kursabiedri.» Nekāda liela apgrūtinājuma mājiniekiem, manuprāt, nebija. Vienīgi māsām iznāca nopūlēties, smērējot maizītes cienastam. Taču teltis tā arī palika neuzslietas. No rīta ar pirmo vilcienu lielākā daļa līgotāju aizbrauca atpakaļ uz Rīgu. Sava mācība ir arī no pērnajiem Jāņiem, kad man dibenā iekoda ērce. Ieva to tik ļoti saspieda, ka nevarēja vairs noteikt – kukainis inficēts vai ne. Drošības pēc vajadzēja iedurt lielo poti. Šogad nolemts, ka svinēsim tā mierīgāk. – Kā tas gadījās, ka deju kopai «Skalbe», kas pāraugusi Pārtikas tehnoloģijas fakultātes mērogu, nosaukumā tika jūsu uzvārds? 1991. gada vasarā mūsu fakultātes deju kolektīvs ieguva tiesības braukt uz studentu dziesmu svētkiem «Gaudeamus», kas toreiz notika Ogrē. Agri no rīta pie kopmītnēm bija sastājušies autobusi, lai vestu dziedātājus un dejotājus. Tajā brīdī kāds no mūsējiem zīmēja plakātu, ko ielikt logā kā atšķirības zīmi. Kolektīva nosaukums bija pagarš – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultātes tautisko deju kolektīvs. Viņš jautāja: «Ko lai raksta?» Un tad pilnīgi citā sakarā tika nosaukts mans uzvārds, kuru arī ierakstīja plakātā. Sākumā cīnījos, lai to ņem nost, taču koncertos programmu vadītājiem bija grūti izrunāt ansambļa garo nosaukumu, un tā «Skalbe» palika.– Kā veicas darbā? Filosofiski runājot, ražošana ir viena liela problēma, taču grēks žēloties, ka mums ietu bēdīgi. Strādājošo skaits «Laimā» un «Staburadzē» samazināts, bet, tuvojoties sezonai (saldumu ražotājiem tas ir Ziemassvētku laiks), cerams, atkal varēsim darbiniekus pieņemt. Būdams ražošanas direktors, esmu atbildīgs, lai no iepirktajām izejvielām taptu kvalitatīvs produkts, ko varētu izdevīgi pārdot. Manā padotībā ir ap četrsimt darbinieku. Ikdienas lietas cenšos risināt īsi un konkrēti. Sapulcēs lūdzu pie manis nākt nevis ar problēmām, bet ar risinājumu piedāvājumiem. Tos tad arī izskatām. Jānis SkalbeDzimis 1967. gadā Limbažos, bet īsts Valmieras puikaPabeidzis Smiltenes tehnikumu, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultāti, biznesa augstskolu «Turība»Strādājis uzņēmumos «Cēsu alus», «Rīgas raugs», «Rīgas miesnieks». No 2008. gada jūlija – ražošanas direktors akciju sabiedrībā «Laima» un «Staburadze»Ģimenē audzina dēlu KristapuKopā ar sievu dejo Babītes pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvā «Dārta»
