Trešā atmoda bija grūts, riskants un atbildīgs demokrātisks process.
Trešā atmoda bija grūts, riskants un atbildīgs demokrātisks process. Tas novērsa upurus tik daudz cietušās Latvijas tautas vidū. Šo varoņdarbu, ko ne ar kādiem ordeņiem nevar apbalvot, mēs nedrīkstam aizmirst.
Divu nedēļu ilgajām barikāžu dienām un liesmojošām naktīm ar aizturētu elpu sekoja līdzi visa pasaule. Atkal Latvijas tauta vienoti aizstāvēja savu neatkarību, parlamentu, valdību un stratēģiskos objektus, pierādot arī PSRS irstošajai komunistiskajai nomenklatūrai, ka latviešus nevar ne nobaidīt, ne salauzt, bet tikai iznīcināt. Tūkstošiem cilvēku, lauku un pilsētu smagā tehnika barikāžu laikā atradās Rīgā. Dienām un naktīm dega ugunskuri, jo pieturējās krietns sals. Jelgavas novada neatkarības sargi stāvēja pie TV centra un torņa Zaķusalā. Dūmos nokvēpuši, atgriezāmies dienas darbos, lai pēc mazas atpūtas atkal stātos nakts posteņos. Tur visā pilnībā varēja izjust lielo tautas vienotību, pašaizliedzību un varonību lielo briesmu priekšā. Visu nakti skanēja leģionāru dziesmas, kas mūs iedvesmoja iespējamai sadursmei ar pretinieku. Uz barikādēm bija visa tauta – jauns un vecs. Dramatiskajā 20. janvāra naktī, kad notika liela apšaude, atradāmies pie TV centra. Kaujas troksnis un trasējošo ložu svītras janvāra debesīs it kā kaujai atkal sauca 70 bijušo leģionāru, kas veidoja mūsu grupu. To vadīja Latvijas armijas virsleitnants Voldemārs Veldre. Pēc trauksmes signāla ķēdēm un tērauda trosēm savijām kopā smago tehniku, izvietojām «āžus» un gatavojām degpudeles. Bijām gatavi kailām rokām stāties pretim tankiem tāpat kā varonīgie brāļi Viļņā.
Šodien tautas vienotība un lielais patriotisms, kas sauca mūs uz barikādēm, ir zudis. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai vēlreiz mūžā piedzīvotu tādu pacilātību un vēlmi ziedoties Latvijas labā. Pārāk smaga ir šīsdienas īstenība un lielā vilšanās mūsu cerībās. Varbūt situāciju uzlabotu 1922. gada Satversmes maiņa, tautas vēlēts Valsts prezidents, mažoritārās Saeimas vēlēšanas, kas varētu izbeigt 50 plus 1 lielas cilvēku grupas valdīšanu Latvijā. Viņu rokās atrodas likumdevēja, izpildu, tiesu un valsts kontroles vara, un viņi šodien savu stāvokli izmanto savās un savu sīko partiju interesēs, nevis visas tautas labā valsts neatkarības, saimniecības un tās aizsardzības nostiprināšanā. Neredzam nevienu saimniecības nozari, kur būtu gūti kādi ievērojami panākumi. Tautā valda uzskats, ka nekas nav mainījies, tikai karogs, bet liela daļa vadošo darbinieku palikuši tie paši padomju nomenklatūras pārstāvji. Viņu «darbība» vērsta pret «baigā gada» notikumu parādīšanu pasaulei, ap 50000 kaujās kritušo un mājās nepārnākušo latviešu leģionāru piemiņas atzīšanu. Visa tā sauktā privatizācija būtībā ir tautas saražoto vērtību atklāta piesavināšanās. Neizskaidrojamās mahinācijas ar sertifikātiem par zemi, kuras vērtība netiek atlīdzināta pat represētajiem, nemaz nerunājot par citiem Latvijas pilsoņiem, ir līdzīgas zemes nacionalizācijai, ko veica padomju vara.
