Lasu atreferējumu par ekspremjera Aigara Kalvīša uzstāšanos raidījumā «900 sekundes», un man mute ir vaļā un neveras ciet. Greizo spoguļu karaļvalsts – tas ir pārāk maigi teikts.
Vai apgalvojums, ka «pusotra gada laikā novest valsti no visstraujākā uzplaukuma līdz esošai situācijai – vajag lielu mākslu», jāsaprot kā pārmetums par viņa gudrās valdīšanas lielisko sasniegumu sagraušanu? Kas tas ir – demagoģija, pieņemot, ka šīs zemes tauta ir galīgie auni? Vai arī viņš tā patiešām domā? Abi varianti ir šausminoši. Pie tam lielākā mērā nekā tas varētu likties pirmajā brīdī.Līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām vairs nav pārāk tālu. Katrā ziņā Kalvītis tām ir sācis gatavoties pilnā sparā, mēģinādams uzrausties baltā zirga mugurā, lai tad atkal piejātu silei iespējami tuvāk. Viņš un viņa komanda pamazām vien iestāstīs, ka pie visām pašreizējām ziepēm vainīga pašreizējā valdība. Tiešām – pie Kalvīša taču viss bija «super», bet tagad esam galīgā «tintē»! Man tas mazliet atgādina sen zināmo anekdoti, kad dzērājs tramvajā apvēmis priekšā sēdošo, bet pēc tam pajautājis, kurš te ir cūka…Kalvītis apgalvo, ka «nav neviena politiskā līdera, kas spēj izvest valsti no krīzes». Vai ar to jāsaprot, ka viņš varētu būt tas vienīgais? No latviešu mutes jau nereti nākas dzirdēt apgalvojumu «tādi jau tie latvieši ir»! Pie tam šajā teikumā tiek ielikta dziļa nicināšana un tas tiek teikts ar tādu ģīmi, kurā skaidri rakstīts arī iespējamais apgalvojuma turpinājums – «…izņemot mani».Var jau būt, ka Dieviņš, mūs radot, kaut ko ir noskaudis. Bet mēs esam tādi, kādi esam un tādiem mums ir jādzīvo. Dzīvosim, nekur jau nespruksim. Tikai vajadzētu mazliet domāt līdzi un pamēģināt saprast, kas ir cēloņi un kas ir sekas.Ar cieņu,Dace Baltruma
