Lasu ekspremjera Aigara Kalvīša uzstāšanās raidījumā «900 sekundes» atreferējumu, un man mute ir vaļā un neveras ciet. Greizo spoguļu karaļvalsts – tas ir pārāk maigi teikts. Vai apgalvojums, ka «pusotra gada laikā novest valsti no visstraujākā uzplaukuma līdz pašreizējai situācijai – vajag lielu mākslu», jāsaprot kā pārmetums, ka sagrauti viņa gudrās valdīšanas lieliskie sasniegumi? Kas tas ir – demagoģija, pieņemot, ka šīs zemes tauta ir galīgie auni? Vai arī viņš tā patiešām domā? Abi varianti ir šausminoši. Turklāt lielākā mērā, nekā pirmajā brīdī varētu likties.Līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām vairs nav pārāk tālu. Katrā ziņā Kalvītis tām sācis gatavoties pilnā sparā, mēģinādams uzrausties baltā zirga mugurā, lai atkal piejātu silei iespējami tuvāk. Viņš un viņa komanda pamazām vien iestāstīs, ka pie tagadējām ziepēm vainīga pašreizējā valdība. Tiešām, kad pie varas bija Kalvītis, viss taču bija «super», bet tagad esam galīgā «tintē»! Man tas mazliet atgādina sen zināmo anekdoti, kad dzērājs tramvajā apvēmis priekšā sēdošo, bet pēc tam pajautājis, kurš te ir cūka…Kalvītis apgalvo, ka «nav neviena politiskā līdera, kas spēj izvest valsti no krīzes». Vai ar to jāsaprot, ka viņš varētu būt tas vienīgais? Nereti nākas dzirdēt apgalvojumu «tādi jau tie latvieši ir»! Turklāt šajā teikumā tiek ielikta dziļa nicināšana, un to saka ar tādu ģīmi, kurā skaidri rakstīts arī iespējamais apgalvojuma turpinājums – «…izņemot mani».Var jau būt, ka Dieviņš, mūs radot, kaut ko ir noskaudis. Bet mēs esam tādi, kādi esam, un tādiem mums jādzīvo. Dzīvosim, nekur jau nespruksim. Tikai vajadzētu mazliet domāt līdzi un pamēģināt saprast, kas ir cēloņi un kas – sekas.
