Ābeļu pilnie zari liecina, ka šis būs ābolu gads. Tāds solījās būt arī 2007. gadā, taču bakteriālo iedegu dēļ gandrīz 2600 augļukoku raža tā arī neienācās un tika sadedzināta.
Jūlijā aprit divi gadi, kopš mūsu valstī tika uzieti pirmie bīstamās karantīnas slimības bakteriālo iedegu (Erwinia amilovora) perēkļi. Toreiz rajonā nācās izcirst un sadedzināt simtiem ābeļu, kas ābolu gadā briedināja apjomīgu ražu. «Tas ir tikpat kā nogalināt grūtnieci,» saka Velga Lejniece, kuras piemājas dārzā Staļģenē tovasar bija jānocērt 13 jaunu un augļu pilnu ābeļu un viena klintene. Jaunsvirlaukas pagasta Staļģenes ciematā augu aizsardzības inspektori atklāja visvairāk ar iedegām slimu ābeļu, bumbieru, vilkābeļu un citu rožu ģints augu. Tā kā šī kaite ļoti ātri izplatās un neilgā laikā saslimušais augs nokalst, svarīgi bija operatīvi likvidēt bakteriālo iedegu skartos augus. «Ziņas» devās uz Staļģeni, lai lūkotu, kas tur mainījies šo divu gadu laikā. Vēl arvien sēro par ābelēmSarunā ar V.Lejnieci tūdaļ jūtams, ka pat divus gadus pēc ābeļu nozāģēšanas emocijas par tās vasaras notikumiem nav zudušas. «Man palika trīs ābeles, bet kaimiņam – neviena,» viņa atklāj, ka atstātajos kokos šogad nav nekādu slimības pazīmju. «Kam nozāģēja visas, tomēr ir skumji,» saimniece zina teikt, ka blakus dārzā nocirta vairāk nekā 20 topošās ražas pilnu ābeļu. Vienīgais atspaids bijis, ka par katru likvidēto koku no valsts saņemti 90 latu. Šovasar, kad Staļģenē ciemojās arī Eiropas Komisijas izveidota ekspertu komisija, lai pārbaudīt augu aizsardzības pasākumu īstenošanu bīstamās kaites ierobežošanā, kaimiņš pie katras ābeles celma zemē iesprauda mietiņu ar piestiprinātu sēru lentīti. Tik dārgi staļģeniekiem bijuši augļukoki, kas daudzus gadus ik vasaru sveicināti piemājas dārzā.Vēl jo sāpīgāk V.Lejniecei ir tas, ka astoņas no ābelītēm bija augušas nepilnus desmit gadus, tādējādi briedinot kvalitatīvu un bagātīgu ražu. Paši «uzprasījās» Staļģenieki skumji smej, ka paši «uzprasījušies» koku likvidēšanai. Pirms diviem gadiem kāda kundze savā dārzā atklājusi, ka ābelei nokalst zari. Vietējie runā, ka viņai vienmēr kaimiņu izdarības šķiet aizdomīgas, tādēļ augļukoka nīdēšanā vainojusi citus ciemata ļaudis. Tad sieva nolēmusi nokaltušo zaru paraugus aizvest uz laboratoriju Rīgā, kur pārbaudē arī atklājusies bakteriālo iedegu klātbūtne. Pēc tam notikumi attīstījās strauji – augu aizsardzības eksperti, sapratuši kaites nopietnību, paraugus analīzēm ievāca visos dārzos un nolēma slimos kokus iznīcināt. «Tagad uz to visu skatos optimistiski. Ir radītas daudz jaunas ābeļu šķirnes, ir koloniālās ābelītes. Pirms tam būtu žēl pieķerties vecajiem kokiem, tos izraut un vietā stādīt citus. Tagad tas viss būs daudz vienkāršāk, kaut arī likvidētie koki bija labas šķirnes,» stāsta V.Lejniece. Pirms diviem gadiem vasarā Velga atvadījās no diviem «cukuriņiem», ražīgās ‘Noris’, ‘Beforest’. «Žēl bija, bet palika ‘Lobo’, kuras augļi labi glabājas visu ziemu un ir saldi. Arī ‘Burtnieku ziemas’ garšas ziņā ir kā «cukurīši» un labi stāv.» V.Lejniece atceras, ka slimības ierobežošanā visa ģimene iesaistījusies ļoti pedantiski: «Katru mazāko un pēdējo zariņu savācām!» Vieglāk bijis atvadīties no divdesmitgadīgajām ābelēm, bet visvairāk žēl bija sešus septiņus gadus vecās. Bijuši jau arī kaimiņi, kas stājās pretī augu aizsargiem. «Blakus mājas saimnieki arī šausmīgi raudāja, bet vēlāk nomierinājās un sprieda – ja Velga laiž savā dārzā, tad mums tāpat jādara.» Atmiņā arī masveida ābeļu izvešana uz ciemata nomali, kur lauka vidū augļukoki tika dedzināti. Tā kā ābeles bija pilnas zaļu ābolu, uguns nemaz nav gribējusi degt, beigās raktas bedres un paliekas palikušas zem zemes. Nākamgad dēstīs jaunus kociņusVelga zina teikt, ka pēc slimības perēkļa likvidēšanas jaunas ābelītes dārzā ļauts stādīt tikai pēc trim gadiem. «Ka nedrīkst, tad nedrīkst, šo nosacījumu ievērojam,» saka V.Lejniece, kurai ik mēnesi savā dārzā jāuzņem Valsts augu aizsardzības dienesta kārtējā kontrolētāju komanda. Eksperti pārbauda palikušās ābeles un pēc shēmām, kas tapušas pirms diviem gadiem, skatās nosacījumu ievērošanu.Otrpus mājai, no kaites paglābušās, aug vairākas jaunās ābelītes. Tās gluži tāpat kā vecā labā ‘Antonovka’ un vēl pāris 20 gadīgo ābeļu pagaidām paglābušās no bakteriālajām iedegām.
