Kā vērtējat valdības ieceri palielināt ģimenes ārstu pieņemšanas laiku?
Ilva Koškina, ģimenes ārste:Piecu stundu pieņemšana diena varētu būt. Mājas vizīšu skaits ir nedaudz samazinājies, un vairāk tajās nepieciešams doties tiem, kuriem būtisku pacientu īpatsvaru veido bērni vai kas specializējas viņu aprūpē. Pārējie, manuprāt, jau tagad pacientus pieņem piecas stundas dienā. Vizīšu skaitam ir tendence sarukt, jo cilvēki pēc iespējas paši apmeklē doktorātus. Domāju, pieņemšanu sestdienā valsts vēlas ieviest uz slimnīcu skaita un finansējuma samazinājuma rēķina, lai aprūpi uzliktu uz ģimenes ārstu pleciem. Man gan saistību ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru (VOAVA) nav, strādāju neatkarīgi, taču ārstiem, kuriem ir līgumi ar aģentūru, noslodze ir šausmīga. Laikam Veselības ministrija domā, ka mediķiem darbs beidzas ar pieņemšanu, taču dokumentu aizpildīšana, mājas vizītes – tam ar astoņām stundām ir par maz. Un, ja piespiedīs strādāt vēl sestdienās, pieļauju, daudzi lauzīs līgumus ar VOAVA. Turpmāk aprūpes kvalitāte var kristies, jo no pārslogota cilvēka nevar būt pilnvērtīga atdeve. Par pieejamības uzlabošanos gan šaubos. Domāju, līgumu laušana vai izbraukšana no valsts nenotiks masveidā, taču gados jaunie un uzņēmīgie to varētu darīt.Ingrīda Budrēvica, SIA «Medicīnas sabiedrība «Optima 1»» valdes locekle: Mūsu iestāde agrāk strādāja arī sestdienās, svētdienās un svētku dienās, un neteikšu, ka mūs gāza apkārt. Tas ir tāpat kā ar darba dienu pārcelšanu uz sestdienām – cilvēkiem nepatīk tās izmantot medicīnas lietām. Pēc ģimenes ārstu institūcijas izveides mediķi strādāja visas nedēļas dienas. Piecu stundu pieņemšanu gan grūti izturēt – tā ir milzīga emocionālā slodze, un spēt visu laiku koncentrēt uzmanību darbā ar pacientiem nebūt nav viegli. «Haltūrēt», protams, var katrs. Taču pie slodzes esam pieraduši, un tiešām var būt tā, ka vakarā ne ar vienu negribas pat runāt. Tajā pašā laikā «Optimā» nekad nav bijis, ka pacients pie kāda ārsta nevarētu tikt. Samazināt pieņemšanas laiku, manuprāt, arī nevajag, bet saistībā ar iespējamām kvalitātes izmaiņām uzskatu, ka tā atkarīga no pakalpojuma sniedzēja. Labi, dakteris var neatcerēties pacienta iepriekšējās vizītes detaļas, bet tas nav rādītājs. Varu arī piebilst, ka senāk ārstu pieņemšana bija četras vai pat trīs stundas, bet tie bija citi laiki. Nellija Salmiņa-Salma, ģimenes ārste:Mēs jau sen strādājam daudz vairāk un nebūt nekrītam. Esam divi ārsti, strādāju kopā ar dakteri Inesi Drengeri, un četrās stundās visus pacientus nav iespējams pieņemt, ja vajag, jāstrādā astoņas stundas un vēl vairāk. Citādi nevar. Situācija pasliktinās arī tajā ziņā, ka cilvēki atsakās iet ārstēties uz slimnīcu, uzreiz pasakot, ka nevar to atļauties. Esmu nolēmusi sākt prasīt parakstus par atteikšanos no ārstēšanās, lai tādējādi sevi pasargātu. Daudzus apkalpojam uz parāda. Formāli nekādas darba laika izmaiņas nav nepieciešams noteikt. Piemēram, es sestdienās rakstu vajadzīgos papīrus, bet, ja pacientam ir nepieciešams, apmeklējumu iespējams sarunāt arī ārpus darba laika, jo mājas vizītes vairs nav tik iecienītas. Garīgās un fiziskās spējas cilvēkam gan ir ierobežotas, un ārstam arī kaut kad jāpaēd pusdienas, jāatpūšas. Būtu jāievieš tāda kārtība kā ārvalstīs, kad pēc noteiktām stundām pienākas 15 minūšu pārtraukums. Ja dienā apkalpojam aptuveni 25 pacientus, tā tomēr ir pārslodze. Savukārt februārī ik dienu bija 60 cilvēku! Taču pacients saprot, ka viņš nevēlas būt 50. vai 40., jo ārsta galva nav dators.
