Savam dēlam dižkareivis Raimonds Niedra nenovēlētu doties miera uzturēšanas misijā, lai gan pats būtu gatavs uz «karstajiem punktiem» braukt atkal.
Jelgavnieks profesionālā dienesta karavīrs Raimonds Niedra jūnijā atgriezās no pusgada misijas Afganistānā. Ilgajā prombūtnes laikā noticis arī viens no viņa skaistākajiem mirkļiem dzīvē – 18. februārī pasaulē nāca dēls Alekss. Tagad izmantojot dienesta atvaļinājumu, jaunais tētis nelaiž garām ne mirkli, lai savu puisēnu paauklētu un būtu viņam līdzās. Mazajam Aleksam Raimonds tomēr nevēl dzīvi saistīt ar militāro karjeru, bet izvēlēties ko mierīgāku un drošāku.Velk atpakaļNopietna interese par militārismu Raimondam radās vidusskolā, kad Kalnciemā viņš aktīvi iesaistījās jaunsargu kustībā. Pēc tās pienāca armijas laiks, un ne mirkli viņš nav iedomājies, ka varētu izvairīties no obligātā dienesta – tas licies pašsaprotams. Dienesta vieta gan nav bijusi īsti pa prātam. Raimonds labāk būtu gribējis dienēt sauszemes spēkos, bet tika novirzīts Ventspils krasta apsardzē. Savu vēlmi viņš piepildīja pēc tam, pārejot uz profesionālo armiju, kur Ādažos dienē sauszemes spēkos. «Man bija svarīgi, lai izvēlētā profesija būtu ne vien saistoša un interesanta, bet arī darbs – stabils un pienācīgi atalgots,» stāsta karavīrs. 2006. gadā pēc pirmsmisijas mācībām dižkareivis Raimonds Niedra posās savā pirmajā uzdevumā uz Irāku. «Es zināju, uz ko eju, un biju tam gatavs. Sagatavošanās posms bija ļoti smags, bet vērtīgs. Uz Irāku devos, kad man bija 22 gadi, tagad brauc vēl jaunāki. Par sevi jutos drošs, jo biju gan fiziski, gan psiholoģiski labi sagatavots. Tēvs mani saprata un atbalstīja, bet mammai gan sirds iesāpējās un asara nobira. Doties uz Afganistānu jau bija vieglāk,» atceras Raimonds.Viņš stāsta, ka laiks tālumā paskrien vēja spārniem. Un pēc pāris Latvijā nodzīvotiem mēnešiem jau «velkot» atpakaļ. ««Karstie» punkti» ir vieta, kur pa īstam var izjust, kas ir karavīrs un kāda ir viņa misija. Es to uztveru kā darbu. Protams, no domām par mājiniekiem neizsprukt. Kad tās lūkojas Latvijas virzienā, ņemu telefonu un zvanu savējiem,» smaida Raimonds. Nekas nav prognozējamsAfganistāna ir valsts, kurā nekad neko nevar zināt. Tiklīdz nokļūsti ārpus bāzes, tā jābūt gatavam uz visu, atzīst karavīrs. Raimonds ar saviem armijas biedriem dienēja apsardzes un eskorta rotā, kas bāzējās Afganistānas pilsētā Meimanā. Karavīrs stāsta, ka vietējie iedzīvotāji atmiņā palikuši kā ļoti izpalīdzīgi un draudzīgi, arī pilsētiņa, kas platības ziņā ir mazāka par Jelgavu, bijusi klusa un mierīga. Vairums Meimanas iedzīvotāju apmetušies no māliem darinātās mājiņās, kurām pat īsti nav logu un durvju, bet pilsēta aug un attīstās – šur tur manāmas arī ķieģeļu jaunceltnes. Lai arī tur atrodas skola, daudzi vietējie ir neizglītoti – neprot lasīt un rakstīt. Raimonds stāsta, ka iedzīvotāju galvenais peļņas avots esot tirgošanās. Augļi, ādas, gaļa, tējas, dažādi augi un citas preces ir tās, ko vietējie mēģina noandalēt ieceļotājiem, tūristiem, karavīriem. Pēc vietējo pārticības var spriest pēc cilvēkam piederošo kamieļu un aitu skaita. Fotogrāfijās Raimonds rāda mazu puisēnu vārdā Alī, kurš tā sadraudzējies ar latviešu karavīriem, ka iemācījies mūsu valsts himnas vārdus un nedaudz arī runāt latviešu mēlē. Prombraucot bijis ļoti žēl šķirties no mazā drauga. Kopā ar vēl dažiem dienesta biedriem Raimonds visu misijas laiku nešķīrās no savas bārdas, tā teikt – veiksmei. Iespējams, vasarā to būtu noskuvis, jo tad termometra stabiņš uzkāpjot līdz pat 50 grādu karstuma iedaļai. Uz jautājumu, vai Raimondam ir bail no briesmām, viņš parausta plecus: «Nevaru pateikt, jo īsti ar tām vēl neesmu saskāries. Kad tās reāli būs, tad arī redzēs.»Mantiniekam to nenovēlRaimonds cer drīz vien doties savā trešajā misijā. Viņš gan nevar iztēloties, kādas tad būs sajūtas, jo mājās palicēju skaitu kuplinās Alekss. Uz dēla dzimšanas laiku februārī Raimondam tika piešķirts atvaļinājums, taču mazais brašulis nolēma visus pārsteigt un pasaulē nākt tieši tajā dienā, kad tētis ar lidmašīnu ielidoja no Afganistānas Latvijā. «Man tas bija pārsteigums, kad mājinieki paziņoja, lai braucot uz slimnīcu, jo sievai šodien piedzimis mazais. Sajūtas nav aprakstāmas – tas bija mans dēls…» lepni teic Raimonds. Tagad katru brīvu brīdi laimīgais tētis ir kopā ar dēliņu un sievu Oļesju. Viņš atzīst, ka ir «forši» redzēt, kā mazais aug, smaida un ir laimīgs. Uz jautājumu, vai viņš vēlētos, lai Alekss nākotnē ietu tēva pēdās, Raimonds apdomājas. «Laikam negribētu, lai dēls to visu izbauda uz savas ādas – tas ir smagi un atbildīgi. Tad jau labāk, lai kļūst par deputātu,» viņš smej. Taču, ja pašam otrreiz dzīvē vajadzētu izvēlēties profesiju, Raimonds to nemainītu, jo, viņaprāt, militārā karjera ir kā radīta viņam. Nozīmīgi Pirmās Latvijas valsts pastāvēšanas laikā karavīra profesija bija godājama un cienījama. Teju katrā latviešu ģimenē bija kāds, kas piedalījies Brīvības cīņās, un Latvijas valsts neatkarība iegūta, lejot latvju asinis. Padomju laikā priekšstats par armiju un karavīra tēls tika krietni iedragāts, un ar šādu negatīvu mantojumu deviņdesmito gadu sakumā no jauna atdzima Latvijas Nacionālie ruņotie spēki. Vairums mūsdienu sabiedrības atzinīgi vērtē karavīra profesiju un uzticas Latvijas karavīru profesionalitātei, norādot, ka profesionālais militārais dienests ir prestižs un Nacionālie bruņotie spēki piemērota vieta, kur jauniešiem veidot savu karjeru. 2006. gadā Latvijas Nacionālie bruņotie spēki kļuva par profesionālu militāro dienestu. Mūsdienu pasaulē ar profesionālo armiju saprot kara mākslās labi izglītotus kareivjus, kam militārais dienests ir algots darbs. Viens no tā uzdevumiem miera laikā ir veikt civilus uzdevumus, tomēr ļoti svarīga ir līdzdalība starptautiskajās miera nodrošināšanas misijās. Tas ļauj cerēt, ka mirklī, kad mums būs nepieciešama palīdzība, to sniegs arī sabiedrotie. Šodien Latvijas armijai – 90 Latvijas armija jeb Latvijas Republikas bruņotie spēki dibināti 1919. gada 11. jūlijā. Līdz 1919. gada vasarai tās nosaukums bija Latvijas Zemessardze, pēc tam – Latvijas Nacionālie bruņotie spēki (kaut arī paralēli dokumentos un presē lietots arī apzīmējums Latvijas armija). Latvijas armija beidza pastāvēt 1940. gada jūnijā līdz ar Padomju karaspēka ienākšanu Latvijā. Tā atjaunota 1991. gadā, kad 17. oktobrī pirmie Latvijas zemessargi nodeva zvērestu.
