Mazohismu skaidro kā tieksmi pēc morālām vai fiziskām ciešanām. Nez kādēļ vismaz dažu pēdējo mēnešu laikā tā vien šķiet, ka zināms noviržu komplekts piemeties daudz lamātajai izpildvarai, proti, improvizēta kāpšana uz viena un tā paša grābekļa, kas turklāt nomests uz ikdienā tik iestaigātas taciņas.Proti, premjers Valdis Dombrovskis atzinis, ka sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) par nepieciešamo aizdevumu, saudzīgi sakot, nerit sevišķi raiti, un nu jau nav noslēpums arī, ka jaunais gads atnesīs ne vien jaunu skaitli kalendārā, bet arī zināmas izmaiņas nodokļu likmēs. Vairs netiek slēpts, ka zināma tiesa nodokļu veidā tiks atņemta tiem, kuri kaut ko pamanīsies pārdot dārgāk nekā iegādājušies, un dalīties tiks pieprasīts arī dividenžu saņēmējiem. Maks plašāk būšot jāver arī pārmēru lielas platības apdzīvojošajiem un ar nekustamajiem īpašumiem apaugušajiem. Tiktāl viss it kā pašsaprotami – reāli ienākumi un īpašumu daudzums, un valstij par to pienākas sava tiesa. Kam viegli, kam sakostiem zobiem, taču būs jāmaksā. Tas vēl varētu būt vieglākais no vairāk nekā pusgadu vecā grābekļa uzsistajiem puniņiem. Taču aizkulisēs joprojām nerimst arī runas, ka uz rudens pusi būs jāatgriežas pie ikvienu iedzīvotāju skarošā jautājuma par PVN likmes celšanu. Uz to, lūk, uzstājot aizdevēji.Taču atliek nedaudz paskatīties pagātnē un kaut vai pie sevis paspriest, ko šāda «uzstāšana» mums var maksāt. Nav jaunums, ka valstij nodokļu ieņēmumi pusgada griezumā turpinājuši kristies, par 15,3 procentiem atpaliekot no iepriekš plānotajiem. Lai arī iedzīvotāju ienākuma nodoklī iekasēti nepilni astoņi procenti «virs normas», uzņēmumu ienākuma nodoklis no cerētā atpaliek par 5,7. Taču vislielākais «nepiepildījums» (tavu brīnumu, ko!?) saskatāms tā paša PVN ailē – atpalikšana no plāna par 15,1 procentu! Un būtu naivi domāt, ka tam nav ne mazākā sakara ar minētā nodokļa likmes paaugstināšanu pagājušā gada decembrī.Vēl jo vairāk – virkne uzņēmēju ar «nacionālo ēdinātāju» Ķirsonu priekšgalā jau paziņojuši, ka PVN «pieaudzēšanas» gadījumā teiks ardievas biznesam Latvijā. Ko tas nozīmēs tālākā perspektīvā, arī nav grūti iedomāties – tūkstošiem zaudētu darbavietu, ekonomisko emigrantu un kārtējos pabalstiem vajadzīgos miljonus.Lai arī vadoņi uzskata, ka biznesa aprindu pārstāvju pārmetumi par uzņēmējdarbības neveicināšanu ir nepamatoti, ir gana daudz lietu, par kurām runāts ilgi, bet kas tā arī nav īstenotas. Piemēram, tā pati nodokļu politikas maiņa attiecībā pret mazajiem uzņēmumiem, kaut vai ieviešot fiksētu maksājumu un vienlaikus mudinot ķerties pie uzņēmējdarbības sākšanas. Patlaban jau varam lasīt, ka šajā ziņā mūs apsteigusi nebūt ne par attīstītāko Eiropas valsti uzskatītā Rumānija. Ko nozīmētu kaut vai īslaicīgs nodokļu sloga atvieglojums lielākiem uzņēmumiem – bezdarba kāpuma piebremzēšanu, patēriņa veicināšanu ar visām no tā izrietošajām sekām. Kādēļ teju vai valsts budžeta glābšanas panaceja saskatīta nodokļu likmju paaugstināšanā, atliek vien minēt. Taču vēl aizvien rodas iespaids – valsts maka turētājiem šķiet, ka finanšu ķibeles atrisināsies pēc kārtējā grābekļa kāta uzsistā puna. Patiesībā gan šāda mazohisma terapija pielīdzināma ugunsgrēka dzēšanai ar acetonu.
