Vēstures gaitā attieksme pret studentu pāriem mainās uz labu.
Mīlestību, laimi personiskajā dzīvē, šķiet, nav iespējams paredzēt, tomēr skaidrs, ja puiši un meitas, kas ir precību gados, strādā un mācās līdzās, ļoti iespējams, kaut kas labs tiešām var notikt. Ir diezgan slidena lieta salīdzināt Latvijas augstskolas. Katrai ir savas stiprās, unikālās puses, taču, spriežot par to, cik students jūtas laimīgs, LLU tomēr diezgan sekmīgi var pretendēt uz titulu «Latvijas labākā universitāte».Tālāk būs stāsts, kas pierakstīts no jelgavnieces Vizmas Beitiņas-Lejas, kura Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti beigusi 1954. gadā. Viņas kursā, kur mācījās sešdesmit studentu, izveidojās astoņi laulātie pāri. Nokavēja savas laulības«Ar savu nākamo vīru Modri saskatījāmies, studējot agronomos. Tolaik Latvijas Lauksaimniecības akadēmija vēl atradās Rīgā. Kaut abi mācījāmies viena kursa dažādās akadēmiskajās grupās, daudzviet, tostarp praksēs Jelgavā Valdekā un Vecaucē, bijām kopā. Laulības reģistrācijas diena bija nolikta 1953. gada 10. oktobrī dzimtsarakstu birojā Rīgā, kas atradās, šķiet, Elizabetes ielā. Taču pirms tam mums bija jādodas uz kartupeļu talku Vidzemē. Viss kurss braucām četrās vaļējās kravas automašīnās – katra akadēmiskā grupa savā. Inčukalnā pie «Sēnītes» bija pietura, jo tālāk katrai grupai bija jādodas uz savu saimniecību. Pēkšņi automašīnā ielēca Modris ar saviem draugiem. Saķēra mani un izcēla ārā. «Mēs nevaram strādāt dažādās vietās, jo būs taču jābrauc laulāties,» paskaidroja Modris. Mani kopā ar viņa grupu aizveda uz Aloju. Tur asistents, kurš bija atbildīgs par talku, pārskaitīja atbraukušos – viena par daudz. Kā tas var būt! Par sodu norīkoja mani par saimnieci, kurai nu divas nedēļas vajadzēja vairāk nekā divdesmit cilvēkiem taisīt brokastis, vārīt pusdienas un gatavot vakariņas. Tikai vienu meiteni iedeva palīgā. Ieveda lauku mājās, kur mums bija atvēlētas divas istabas un virtuve. Vienā grīda bija noklāta ar sienu, kur visiem rindiņā gulēt. Priekšistabā atradās petrolejas lampa, tur varēja ēst un zēni vakaros spēlēja kārtis. Man palika virtuve. Mājas otrā galā dzīvoja saimnieki. Viņiem kāds bija izstāstījis, ka grupā ir divi studenti, kuri taisās precēties. Ja precas, tad līgavai jāprot mīcīt maizi. To saimniece man arī iemācīja. Mīcīšanai trūka īstas kokā izgrebtas abras. To aizvietoja ar koka sili. Tādēļ pirksti strādājot kļuva jēli. Vienīgi, man nevajadzēja rakt kartupeļus. Pienāca noteiktā laulību diena. Naudas mums ar Modri nebija, uz Rīgu aizbraukt nevarējām. Un kas mūs no talkas projām laidīs? Kad pusdienām izvārītā zupa bija salieta piena kannās, lai Vīksna Jānītis ar pajūgu vestu to uz lauka, attapos, ka nekur nav trauku lupatas. Uztraucos, ka tā būs palikusi piepildītās kannas dibenā. Taču tad nospriedu, ka Jānis, visiem redzot, to lupatu ārā nevilks. Taču, paldies Dievam, brīdi vēlāk lupata virtuvē atradās. Tā ķibele atgadījās droši vien tādēļ, ka todien biju vairāk aizdomājusies par savām precību lietām. Salaulājāmies dažas dienas vēlāk – 15. oktobrī. Dzimtsarakstu birojā neviens mums par kavēšanos nepārmeta. Kāzas rīkojām vēlāk, šķiet, Oktobra svētkos (7. un 8. novembris), kad bija vairākas brīvas dienas. Ticības dēļ nedeva diplomu Padomju laikos ar precēšanos varēja sanāk arī nepelnītas un sāpīgas nepatikšanas. Piecdesmito sešdesmito gadu studente Daces Starka, kuras stāsts publicēts Voldemāra Strīķa sastādītajā atmiņu krājumā «Likteņa agronomi», atceras, ka viņai tika liegts saņemt augstskolas diplomu vien par to, ka savu laulību bija svētījusi baznīcā. Pēc vīra vecāku ierosmes 1960. gada Ziemassvētkos Saldū mācītāja mājās viņu ar līgavaini salaulāja, bija kāzas, un tomēr atradās «Saldus iedzīvotāji», kas par šo reliģisko aktu bija ziņojuši toreizējai augstskolas vadībai. «Es taču nestudēju profesiju, kas būtu cieši saistīta ar komunistisko ideoloģiju. Tomēr tas izrādījās kaut kas ārkārtējs,» raksta D.Starka, kas, lai gan ar šo sodu tika pārvilkta svītra profesionālajai karjerai, lielu daļu sava darba mūža aizvadīja ar agronomiju saistītā jomā – Latvijas Zinātņu akadēmijas Salaspils Botāniskajā dārzā Augu aizsardzības laboratorijā. Demogrāfiskā buma gaidāsRunājot par bērnu dzimšanu, kas sekoja daudzajām studentu kāzām, 1981. gada Veterinārmedicīnas fakultātes absolvents, trīs bērnu tēvs Aivars Alksnis stāsta, ka viņa studiju laikā pils pagalma malā bija izveidojusies bērnu ratiņu stāvvieta. Tajā brēcošu mazulīti varēja nomierināt kāda cita bērniņa no nodarbībām brīvā mamma vai tētis. Kā ir mūsdienās? Bērni diemžēl dzimst mazāk, tomēr studentu ģimenes top. Docenti Kaspars un Solvita Kampusi, kuriem ir četri bērni vecumā no pusotra līdz deviņiem gadiem, studentu kopmītnēs dzīvo jau kopš studentu laikiem – vairāk nekā piecpadsmit gadu. «Ģimenei ar četriem bērniem kredītus nedeva arī «treknajos» gados, tādēļ savas mājas celtniecība mums rit lēni,» teic docents K.Kampuss. Trešajās kopmītnēs Driksas krastā Kampusu ģimenei atvēlētas trīs istabas. «Bērni var trokšņot, cik grib, – neviens to neņem galvā,» tēvs pasmaidot raksturo kopmītņu dzīves specifiku. Informātiķis maģistrantūras nepilna laika students Aigars Mass un Sociālo zinātņu fakultātes nepilna laika studente Elīna Bolmane ir divgadīgā Emīla vecāki. Pusgadu pirms dēla piedzimšanas viņi saņēma divas istabiņas 10. kopmītnēs Pumpura ielā. «Traki ir tad, ja mums abiem vienlaicīgi sakrīt sesijas un nodarbību laiks, tad gadās, ka Emīlu ņemu auditorijā līdzi, jo sava bērnudārza universitātei nav,» stāsta Elīna. Skaidrs, ka, Emīlam augot, šajās telpās kļūst pašauri. Tomēr abi ir priecīgi, ka vismaz pagaidām ir, kur dzīvot. Nākotnē pāris plāno savu ģimenes māju. LLU direktors Andrejs Garančs teic, ka augstskola vienmēr cenšas rast iespēju palīdzēt studentu ģimenēm. Ja puisis un meitene lūdz kopīgu istabiņu, laulības apliecību viņiem pat neprasa. Tikai diviem cilvēkiem tad par ģimenes ligzdiņu iznākot maksāt vairāk, jo studentu kopmītņu istabiņa domāta trim vieniniekiem. Pēc A.Garanča domām, nākotnē visas studentu ģimenes būtu jāizvieto vienā dienesta viesnīcā, tad varētu ierīkot bērniem atsevišķu spēļu istabu un ģimenes kaimiņu būšanā atklātos kopīgas intereses un savstarpējas izlīdzēšanās iespējas. Vīriešu un sieviešu skaita attiecības LLU studentiem Pamatstudijās – 48 pret 52 Maģistrantūrā: klātienē – 33 pret 67; neklātienē – 23 pret 77 Doktorantūrā : klātienē – 30 pret 70; neklātienē – 22 pret 78
