Pirms vairāk nekā pusgadsimta dižūsains masu cilvēkbende un viņa rokaspuiši «parūpējās», lai no Latvijas uz Sibīrijas pusi lopu vagonos dotos neskaitāmi tūkstoši latviešu un savas pēdējās stundas sagaidītu lēģeros. Kā zināms, atgriezties bija lemts tikai daļai izsūtīto.Domājams, tobrīd nevienam ne prātā nevarēja ienākt, ka 21. gadsimta rītausmā Latvijas tautu skars cita veida genocīds – tūkstoši dažāda vecuma cilvēku valsti atstās pa gaisa ceļiem. Lai arī ne automāta stobra galā, taču – vai tiešām brīvprātīgi? Šādas tādas pārdomas raisa televīzijā sagatavotais dokumentālais darbs par brīvprātīgai emigrācijai sevi nolēmušajiem.Joprojām saglabājusies arī agrāk daudz redzētā varas tieksme operēt ar vairāk nekā demagoģiskiem skaitļiem. Joprojām kā muļķīgs sevis mierinājums mēdz izskanēt mistiskais simt tūkstošu skaitlis, lai gan, domājams, reti kurš tam vairs tic, pašus skandētājus ieskaitot. Ja agrāk teju vai izplatītākā motivācija braucienam peļņā uz ārvalstīm bija vajadzība nomaksāt iekrājušos parādus vai atdot mājokļa vai citas pamatīgas lietas iegādei ņemtos kredītus, tad patlaban diemžēl aizvien biežāk aizbraucējus vada vēlme pārcelties uz ārvalsti dzīvot. Šķiet, vara par to īpaši nesatraucas. Vai vismaz cenšas izlikties, ka šāda problēma neeksistē.Par spīti trekno gadu «vadoņa» lielībai, ka veiksmīgi izdevies apturēt aizbraucošo letiņu straumes, realitāte liecina par ko citu. Ja pat nenoteikts skaits pašreizējo vidusskolēnu un studentu nākotni ar Latviju nesaista, tā ir gana nopietna viela pārdomām. Tātad dzīvē nav piepildījusies eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pirms vairāk nekā trim gadiem sacītā retorika, ka svešumā dzīvojošie tautieši ir «mīļi gaidīti» mājās. Tā arī neesam piedzīvojuši svešatnē lāpstas cilājošo «sprīdīšu» atgriešanos iztēlotajā Laimes zemē, uz kuras robežas negaida lienītes, kas pašas devušās uz rietumiem labākas dzīves meklējumos. Vien barga ierēdnīšu kopa paģēr, lai mājās atbraukušais steigšus noskaita ciktur tūkstošus, ko, pa svešām zemēm iztikšanu pelnīdams, it kā pamanījies palikt parādā ienākuma nodokļa veidā.Protams, dažs urrāpatriots var rādīt ar pirkstu un nebalsī saukt, ka «neviens jau nevienu nekur nedzen», aizbraukšana ir katra paša brīva izvēle vai aizbiezināt krāsas teju vai līdz valsts nodevībai. Demagoģijas lauki ir gana plaši, taču visa pamatā ir tikai viens elements – dzīvošana. Un nevis izdzīvošana vai nožēlojama eksistence, ik mēnesi cenšoties «savilkt galus». Par savstarpējo attieksmi ikdienas saskarsmē pat nerunājot.Ja vien arī turpmāk mūsu valstiņā strādājoša cilvēka elementārās prasības pēc cilvēka cienīgas dzīves un civilizētas attieksmes no ierēdņu puses tiks uzskatītas par kaut ko pārdabisku, cerēt uz emigrācijā aizbraukušo masveida atgriešanos nav ne mazākā pamata. Kamēr sabiedrības elites armādas Latvijā strādās un uz ārvalstīm dosies atvaļinājumos, neskaitāmiem tūkstošiem spējīgu svešumā strādājošo dzīves grafiks būs «apgrieztā proporcijā» un dzimtenes apmeklējums tā arī paliks ikgadēja rutīnas parādība, gluži kā gājputnu lidojums. Kuras siltās zemes mūsu «putni» izvēlēsies nākamgad?
