Lielvircavas muižā skolēnu soļi dip 85. gadu.
Iebraucot Lielvircavā un lēnītēm sekojot norādēm, kas aizved uz skolu, pēkšņi aizraujas elpa – no biezā, bet cītīgi koptā zaļuma, koku rindām un košiem ziedu pleķīšiem iznirst muiža, lepodamās ar krēmīgi balto krāsu un dzidriem logu stikliem. Ietērps radies pavisam nesen, liekot lietā līdzekļus, ko valsts pagastiem piešķīra par to labprātību iesaistīties novados. «Nez vai tagad novadam būtu nauda šādam remontam, bet mums ļoti vajag muižas telpas. Te ir ēdnīca, zāle, gribējām muzeju ierīkot, kam savākta liela materiālā bāze, būtu vieta pulciņiem. Muiža skolai ir piederīga,» teic Lielvircavas pamatskolas direktore Ineta Ozoliņa, pie rokas mani vezdama ēkās, kur spilgti izteikta laikmetu robeža. Dīvaini, bet nepamet sajūta, ka šāda robeža tiek vilkta atkal, taču aiz tās ir neziņa par lauku skolu likteni.Jāiztop kungiemLielvircavas muiža būvēta tālajā 1808. gadā un cauri gadu simtiem piederējusi gan baronu Klopmanu, gan vēlāk baronu Hānu dzimtai, līdz 1924. gadā ēku nodeva skolas vajadzībām, lai gan izglītību atbilstoši politiski ekonomiskajai situācijai Lielvircavā bērni varēja iegūt kopš 1855. gada. Skolai vienmēr nācies ar kaut ko rēķināties. Piemēram, 19. gadsimta nogalē palīgskolotājs Aberbergs rakstīja: «Man bij’ toreiz palikuši 19 gadu, un vecākajā nodaļā bija četri zēni ar mani vienā vecumā un viens pat vecāks. Redzēt vēl pirmziemnieku klasē 14 un 15 gadu vecus zēnus un meitenes nebija nekāds retums. Mums bija tikai viena klases telpa, bet skolēnu skaits – pāri 50. Mums bija jāiztop diviem kungiem – inspektoriem un baroniem. Inspektori bija tālu, atbrauca reizi gadā, dažu gadu nemaz, bet baroni un mācītāji ik dienu bija uz kakla.»Savukārt šogad skolā mācās 105 bērni, strādā 17 pedagogu un tikpat tehnisko darbinieku, par kuru skaitu «augšās» brīnās. Tomēr bērni jāpabaro, telpās jāuztur kārtība un dienu nakti jāgādā par 30 skolēniem, kas paliek rajonā vienīgajā internātā. Turklāt kādam arī jāapsaimnieko 11 hektāru skolai piederošā zeme! «Mēs visu esam apkopuši – sporta laukums izpļauts, dīķos, starp kuriem vijas stirnu ceļš, zied ūdensrozes, mums ir absolventu stādītie pīlādži, skolēnu un vecāku ierīkotās puķu dobes. Satīrījām seno zirgu stalli, bet nost jaukt nevaram – piemineklis,» direktore uzsver, cik ļoti te cits citam pieder. Šī izjūta audzēta daudzus gadus kopīgās rūpēs un priekos, bet nu pakļauta lielajam nezināmajam – vai pēc izglītības reformas te vēl skanēs bērnu soļi, vai atkal vienā telpā nebūs jāsatilpina 50 skolēnu, kurus mācīs viens palīgskolotājs, jo tā lētāk. Par to tagad jālemj 21. gadsimta kungiem.Valda radošs garsMācības Lielvircavas pamatskolā rit jaunajā skolas piebūvē, kas celta 1991. gadā. Ar seno muižu to saista neliels koridors, kurā pēkšņi saproti, ka esi nokļuvis citā laikā. Te čīkst vecu vecās trepes, bāl sienu apmetums un uzjundī aromāts, kas liecina par malkas krāsnīm. Nav grūti iedomāties, kā nakts klusumā un mēness gaismā te grabinās spoks, kas kādreiz esot arī manīts.Muiža galvenokārt atvēlēta radošām izpausmēm un vēderpriekiem, jo zāle un virtuve jaunajā piebūvē nebija paredzēta. Ineta ieved arī telpā, kur senlaicīgos skapjos glabājas rezerves apģērbs, ko iedot skolēniem, ja tas nepieciešams. Laukos šādu brīžu nav retums, kad stipri līst, puteņo vai jābrien dubļi, bet uz skolu jātiek. Tomēr lielāko prieku sniedz kopīgie pasākumi. «Mūsu skolēni dzied – pat zēni, un to panāk mūzikas skolotāja Dita Cēbura. Bērniem arī ļoti patīk pasākums «Hei, vasara!», ko rīkojam mācību gada pēdējā dienā, kad visi nakšņo skolā, – dzeram tēju un guļam klasēs. Pērn muižā bija ierīkota nakts trase, kad sveču gaismā katram vajadzēja izpirkt dāvanu,» stāsta direktore, pieminēdama arī ģimenes dienai veltītus pasākumus, kad audzēkņi noklāj sienu ar savu tuvo fotogrāfijām, valsts jubilejas svinības, uz kurām katra klase ierodas ar savu torti, un izlaidumus. Ar tiem Lielvircavas pamatskolā lepojas visvairāk, jo skolotāji paši lasa zāles un pušķo telpu, bet absolventiem tiek nedalīta uzmanība. Vai tādu bērni saņems turpmāk, kad ekonomiskā situācija spiež uz centralizāciju, cipariem un efektivitāti, neņemot vērā, ka aiz katra skaitļa stāv individuāls dzīves stāsts? To atkal sijās laiks. ViedoklisValda Dzene, Lielvircavas pamatskolas 1981. gada absolvente Atmiņas par skolas gadiem, kas pagāja Lielvircavas muižā, ir vienkārši fantastiskas, ar tām dzīvoju vēl šodien. Īpaši jāpiemin klases audzinātāja Laila Avenīte, kura mūs veda dažādos pārgājienos un ekskursijās, kā arī skolotāja Irēna Cukere. Klasē bijām astoņi bērni, tāpēc esmu pārliecināta, ka lauku skolām jāpastāv, jo katram tuva tā vide, kur viņš dzīvo, jūtas brīvs un neapdraudēts. Ne visi bērni uzreiz prot iekļauties lielā 30 skolēnu kolektīvā – viņi tur pazūd.Pašreizējos pārmaiņu laikos, ko piedzīvo izglītības sistēma visā Latvijā, vēlos teikt lielu paldies gan pedagogiem, kas mācīja mani, gan tiem, kas patlaban strādā skolā, ir sirsnīgi un atsaucīgi un vēl prot arī pasmaidīt. Tagad jāiztur un jābūt stipriem!
