Pilsoniskajai aktivitātei amats un gadi nav no svara.
«Mēs bijām divi, bet pēckara pirmie gadi bija ļoti grūti, trūka vitamīnu, pilnvērtīgas pārtikas, un dvīņu brālītis agrā bērnībā nomira,» neierasti jūtīgā tonī par sevi stāsta Pāvils Cvetkovs. Vīrs, kurš piecpadsmit gadu bijis Zemgales tiesu apgabala virsprokurors, bet prokuratūrā nostrādājis vairāk nekā 39 gadus. Ap šo personību radies sava veida oreols, kuram it kā nepiedien jūtīgi stāsti par sevi. Taču rit jau ceturtā nedēļa, kopš P.Cvetkovs atvaļinājies pensijā. Kā pats smejas, tā nav sensācija, par kuru būtu jāraksta avīzē. Tomēr dzīvē sācies jauns posms, un uz pagājušo var paskatīties it kā no malas. Savs impulss pēkšņajam lēmumam bija grozījumi Pensiju likumā, kas ievērojami samazina strādājošo pensionāru ienākumus, taču P.Cvetkovs piebilst, ka domājis dot savu vietu jaunajiem arī neatkarīgi no tā. Audzēkņi ceļ skolotāju Zemgales tiesu apgabala prokuratūrā tiesu namā Akadēmijas ielā 9 šomēnes dzīve rit gandrīz pa vecam. Virsprokuroru aizvieto prokurore Vida Kravcova. Priekšnieka atvaļinājuma laikā viņa to darījusi jau deviņus gadus. «Mazliet sasteigti kolēģim iznāca tā aiziešana pensijā. Droši vien būtu labāk, ja jaunais virsprokurors pārņemtu lietas no vecā, un tāds starpposms, kad es atkal pildu virsprokurora pienākumus, nemaz nebūtu bijis vajadzīgs,» saka V.Kravcova un piebilst, ka no P.Cvetkova šķirties grūti. Vairāk nekā desmit gadu diendienā bieži vien astoņas deviņas stundas kopā strādāts. «Viņš bija labs vadītājs, kas visā tiesu apgabalā spēja sekmīgi organizēt darbu. Daudzi jelgavnieki, kuriem P.Cvetkovs bija gan priekšnieks, gan darbaudzinātājs, tagad strādā Ģenerālprokuratūrā. Te var nosaukt Annu Burkāni, Elitu Jurkjāni, Andreju Andrejevu, Viesturu Burkānu un citus,» secina V.Kravcova. Mobilais ir zonā«Manī vēl pulsē vecais darba ritms. Tiklīdz, lasot avīzes un sekojot citu plašsaziņas līdzekļu informācijai, uzzinu par notikumiem, noziegumiem Zemgales tiesu apgabala atbildības zonā – Jēkabpils, Aizkraukles, Bauskas, Jelgavas, Dobeles un Tukuma rajonā –, tūlīt sāku analizēt notikušo. Taču tad aptveru, ka tas uz mani tik tieši vairs neattiecas,» stāsta P.Cvetkovs. Trīsdesmit deviņi dienesta gadi pagājuši ar sajūtu, ka jebkurā laikā var piezvanīt uz mājām un saukt, lai organizētu kāda nozieguma izmeklēšanu, lai noskaidrotu kādu «karsto» jautājumu. Jaunāko laiku neaizvietojamo tehnikas brīnumu – mobilo telefonu – viņš neizslēdza arī naktīs. Runājot par prokurora darba garozu, P.Cvetkovs uzsver, ka to var veikt tikai cilvēks, kas ir godīgs gan pret sevi, gan citiem. Viņam no bērnības paraugs bijusi māte. «Tiesnesis, izvērtējot visus lietas apstākļus, parasti lemj par sodu. Prokurora atbildībā ir patstāvīgi izlemt, kuru tiesāt un kuru ne. Aptuveni lēšot, viena trešdaļa krimināllietu nenonāk līdz tiesai. Likums dod tiesības prokuroram noteikt sodu vai arī lietu izbeigt. Strādājot Jelgavā, man bijuši vairāki gadījumi, kad policija sastādījusi aktus par to, kā studenti «izmet villu» ar vietējiem jelgavniekiem. Rektors Timofejevs bija deklarējis, ka kaušļiem un dzeršanā pieķertajiem nav vietas augstskolā. Protams, ko gan citu viņš, savā amatā būdams, varētu teikt. Tomēr prokuratūrā no savas puses nerosinājām lietas, ja redzējām, ka likumpārkāpuma pamatā nav nekāds naids, bet jaunības dullums. Vienas kļūmes dēļ sabojāt jaunietim turpmāko karjeru būtu nejēdzīgi.» P.Cvetkovs smejot atceras, kad jauniešu bariņā bija iemests žargonvārds «čurka». Nav zināms, kurš to bija pateicis pirmais, bet vietējie ar studentiem Pils saliņā kāvušies tikai tādēļ, lai pierādītu, ka viņi gan nav «čurkas». Pilsoniskā aktivitāte paliekPadomju laikā prokurors uzraudzīja ne vien likumu ievērošanu, bet arī daudz ko citu – gan ražas zudumus slapjos rudeņos, gan dzelzceļa vagonu dīkstāvi. No otras puses – tā bija formāla, bez noteiktas atbildības. Deviņdesmitajā gadā, kad pieņēma Latvijas Republikas Likumu par prokuratūru, šīs vispārējās uzraudzības funkcija prokuratūrai tika noņemta. Taču viens, ja darbā uzspiež nejēdzīgas saistības, bet pavisam cits, ja tā ir aktīva pilsoņa pozīcija. Valsts atjaunošanas pirmajos gados P.Cvetkovs vairākas reizes izteicis savu viedokli Jelgavas laikrakstā par valsts attīstības jautājumiem. Viņaprāt, toreiz vajadzēja nodalīt nacionālo no nacionālistiskā, kam bija agresīvas un destruktīvas izpausmes. «Es atļāvos kādā avīzes rakstā ielikt frāzi, ka tad, ja tiks pieņemts likums, kas būtiski ierobežo citu tautību cilvēku tiesības, savā prokurora amatā nepalikšu. Noticot politiķu solījumiem situāciju mainīt, no sava amata tomēr neaizgāju, taču tolaik policijā pazaudējām daudz vērtīgu izmeklētāju, kuri, «uz sitiena» vajadzīgajā līmenī nezinādami latviešu valodu, nonāca pazemojošā stāvoklī un no dienesta aizgāja. Tas ietrieca lielu robu tiesībsargājošajā sistēmā un diezgan dārgi maksāja,» atceras P.Cvetkovs. Savu pilsonisko attieksmi prokurors kā apzinīgs autobraucējs pirms dažiem gadiem parādīja arī Jelgavas domei, kad rosināja novērst ielu satiksmes «melno punktu» Čakstes bulvāra un Lielās ielas krustojumā. «Tur braucēji un gājēji ļoti bieži cieta, un teicu pašvaldības varas vīram Vilim Ļevčenokam – Vili, tur kaut kas jāmaina. Ja nē, rīkošos, lai tevi piespiestu strādāt. Būs «maza ziepe!».» V.Ļevčenoks atceras, ka šo prokurora aizrādījumu viņš momentā uztvēris kā pēdējo brīdinājumu (ej nu sazini, kāda ir tā prokurora «mazā ziepe»!). Ļoti drīz krustojumu pēc ekspertu ieteikuma pārveidoja, un tagad tur satiksmes negadījumi notiek krietni retāk. Runājot par savu turpmāko dzīvi, P.Cvetkovs teic, ka atpūtīšoties – lasīšot grāmatas, medīšot. Agrākā kolēģe V.Kravcova teic, ka grūti gan būtu iedomāties, ka P.Cvetkovs, kurš savu 62 gadu vecumā vēl aizvien ir labā formā, dzīvos klusi un mierīgi. Gan jau atradīs veidu, kā īstenot savu pilsoņa aktivitāti. Dzīves dati Dzimis 1947. gadā Viesītes apriņķī. Māte – Zelma Cvetkova, kultūras darbiniece, tēvs Aleksandrs Cvetkovs – milicis. Vidējo izglītību ieguvis Jēkabpils rajona Biržu internātskolā. 1976. gadā neklātienē beidzis Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti. No 1973. gada darbs prokuratūrā Jēkabpilī, Gulbenē, Kuldīgā, un kopš 1985. gada strādā Jelgavā. 1990. gadā pārgājis dienestā jaundibinātajā Latvijas Republikas prokuratūrā. Pēc Latvijas valsts atjaunošanas izglītību papildinājis kursos Ungārijā, Nīderlandē, ASV. Kopš 1970. gada laulībā ar Irēnu Cvetkovu, pēc profesijas skolotāju, ģimenē izaudzināti trīs bērni un patlaban aug seši mazbērni.
