Pēc vīra zaudējuma pēkšņi nonācu situācijā, kurā fizikālas lietas zaudēja savu vērtību un spēku. Grūti bija uztvert nāvi kā dzīves sastāvdaļu, ka tā vienkārši pieder cilvēka dzīvei. Pateicoties savai garīgajai skolai, bija nedaudz vieglāk, mācījos samierināties un sadzīvot ar reālitāti.Nevēlējos, lai vīra kapavieta būtu drūma, uz kuru eju sērot, bet gribējās padarīt to par savdabīgu puķu dārziņu, uz kuru dodos apciemot mirušo (vīram ļoti patika puķes). Turklāt kaps ir viņa mūža māja, viņa pēdas uz zemes, liecinājums, ka bijis kādam svarīga persona. Vieta aizņem tikai nedaudz kvadrātmetru, tāpēc tās plānojumu un iekārtojumu vajadzēja rūpīgi pārdomāt. Pirmais izveidotais variants kapavietas norobežojošai apmalei (no saliktiem akmentiņiem) bija skaists, bet nenoturīgs. Vajadzēja izvēlēties citu. Un te manas šaubas kliedēja Zanderu kapsētas strādnieks Oskars Meimanis, kurš sniedza labus padomus kapavietas un kopiņas apmalīšu materiālu, formu un izmēru izvēlē, kapavietas līmeņa noteikšanā. Esmu ļoti pateicīga šim meistaram par izpratni un godprātīgu darbu. Turklāt paveiktais labi harmonē ar iepriekš uzlikto kapakmeni un iestādītajiem augiem. Paldies arī Zanderu kapsētas pārzinei Silvijai Veilandei par māku uzklausīt. Ir tik jauki šajā skarbajā laikā sastapt cilvēcību, iejūtību un sapratni.
