Pēc ilgstošām sarunām ar vienu no potenciālajiem aizdevējiem – Starptautisko Valūtas fondu (SVF) – apspriešanās partneri no Latvijas puses paberzēja rokas, nopūtās un «šāva» laukā, kas nu kuram bija uz mēles.Premjers Valdis Dombrovskis neslēpa, ka sarunas rit smagi, arī tēriņu cirpšana nebūšot izprieca, bet (ne pirmo reizi) paspruka arī solījums pat galējā situācijā negrābstīties gar pensijām, bet PVN celt tikai tad, ja no bezizejas nevarēs iziet ne pa vienu no astoņām izejām. «Zaļzemnieku» apakšboss un zemnieks Augusts Brigmanis gan gāja vēl tālāk un, mazliet pakritizējis valdības mīksto mugurkaulu, sākumā ierosināja – ar pīpi vai bez – mazliet «iepauzēt», bet pēc tam, riskējot tikt apmētāts ar traktoru riepām vai tomātiem, lika priekšā no tālākām sarunām, vienošanās un aizdevuma miljardiem atteikties vispār. Tiesa, vēlāk Brigmaņa kunga kompānija nolēma valdības vienošanos atbalstīt, ko savukārt vismaz pagaidām atteicās darīt Latvijas mīlētāji no «oranžo ciema», pielejot eļļu neaprēķināmības ugunskuram.Ko Latvijai nozīmētu palikt bez šīs naudas? Tautas valodā sakot – dzīvošanu zemāk nekā «no rokas mutē». Pēc visa spriežot, dažus brašus politiķus šāda vīzija gan nebiedē. Ja reiz tik liela drosme, varbūt ir vērts palūkoties nepilnus 15 gadus senā vēsturē, kad ASV pa diviem lāgiem (attiecīgi uz piecām un 21 dienu) bija spiesta slēgt valdības iestādes, jo toreizējais prezidents Bils Klintons un Kongress nespēja vienoties par līdzekļu sadalījumu. Atšķirība vien tā, ka toreiz bija runa par naudas pārdali, ne tukšas kabatas piepildīšanu.Lai iztēlotos, kāda būs valsts bez naudas, atliek iedomāties ne vien garās brīvdienas ar slēgtām valsts iestāžu durvīm, bet, teiksim, dažas nedēļas. Maz šaubu, ka sajūta būs kā sprīdīšiem pie seifa, kas pašu muļķības rokām aizdarīta ar milzu atslēgu.
