«Ja būtu mana teikšana, es 8. maijā atvērtu robežu ar Krieviju visiem tiem padomju karavīru radiem, kuri grib apmeklēt savu kritušo piederīgo kapus Latvijā. Valstij jābūt humānai pret karā kritušajiem – vienalga, kurā pusē tie cīnījušies,» saka Latvijas Brāļu kapu komitejas Jelgavas nodaļas vadītājs Aldis Hartmanis. Bet kā būt 31. jūlijā, kuru 1944. gadā padomju impērijas tirāns Staļins pasludināja par Jelgavas atbrīvošanas dienu? Toreiz Kremlī salutēja, bet Jelgavā šo dienu turpināja atzīmēt visu padomju laiku un dažu sabiedrisko organizāciju līmenī arī tagad. Uz vēsturi skatāmies dažādi. Piemēram, aizsaulē aizgājušais frontinieks agrākais Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Kara katedras vadītājs Ivans Seņņikovs, kurš 1990. gadā ar visu ģimeni nobalsoja par Latvijas neatkarību, Staļinu nekritizēja, bet gan atcerējās kā vadoni, kuram karavīri ticēja. Un ticība karā nozīmē daudz. Skaidrs, ka pašvaldības vadītājam Andrim Rāviņam jālaipo, lai sabiedrību vienotu, lai saprastos ar austrumu kaimiņvalstīm un galu galā – lai pilsētā ienāktu nauda. Tomēr pērkondārdi brīdī, kad pilsētas galva kopā ar Krievijas vēstnieku devās nolikt ziedus kritušajiem padomju karavīriem, šķiet, liecināja – kaut kas nav pieņemami. Tieši pirms 65 gadiem drupās gāja bojā vecā Jelgava, karavīri krita ne tikai vienā, bet abās frontes pusēs, bēgļu gaitās uz mūžu dzimteni atstāja patriotiski, uzņēmīgi, cilvēki, inteliģence (tostarp lielākā daļa Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas pasniedzēju). Vairumam jelgavnieku 31. jūlijs pavisam noteikti nav «atbrīvošanas svētki», par kuriem vakar runāja gan kapos, gan pie plāksnes Stacijas parkā.
