«Uz (ne)redzēšanos, mana Latvija» (1. augusts)atbalstu prombraucējus: … par nopelnīto iegādāti divi dzīvokļi Latvijā un viens ārzemēs – tā saka Ieva. Bet vai šeit, strādājot pie konveijera (kura nav), var nopelnīt kaut vienu dzīvokli? Jaunie, kas sāk savu dzīvi, paņemot kredītu (starp citu, tāda prakse ir visā pasaulē), kļūst par vergiem bez darba… Nu vai nav jāmūk uz turieni, kur latvieti par labu uzskata jebkurš darba devējs, tikai ne pašu zemē Latvijā.Latviete: Es arī biju pastrādāt Īrijā un tagad apsveru domu atkal turp doties, ja tuvākā gada laikā nekas nemainīsies.Jā, tā ir: Satiec bijušos skolēnus, kuri atbraukuši ciemos, – smaidoši, apmierināti un ar naudiņu kabatā, bet satiec šeit palikušos – acīs bezcerība un nolemtība nabadzībai…. : Es arī strādāju ārpus Latvijas robežām un nevēlos atgriezties šajā zemē. Ko man tā devusi, lai es atgrieztos un maksātu nodokļus Latvijas valdībai, kas visu salaidusi grīstē? Lieciet vēl dziedātājus un svarcēlājus pie lemšanas, un tad mēs tiešām drīz dziedāsim pavisam citu dziesmiņu. Latvijā es strādāju trīs darbus, lai izdzīvotu, bet šeit – vienu, un pietiek naudas, lai dzīvotu un arī atpūstos. Ar cieņu, Miķelis Tauriņš, aizbraukušais Latvijas iedzīvotājs, kas nemaksā Latvijas valdībai par muldēšanu….: Daudzi nicina tos, kas dodas prom darba un labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm, uzskatot viņus par savas dzimtenes vai zemes nodevējiem, bet, ja korekti palūkojas, šajā situācijā mums drīzāk ir žēl to, kas atrodas Latvijā, zemē, kura, kā vēsta plašsaziņu līdzekļi, bezdarba ziņā ir otrā valsts ES. Viss tiek slēgts, izputināts, aug zādzību skaits. Neesmu bijis un nebūšu Latvijas patriots, jo šī valsts man pilnīgi neko nav devusi, un kādēļ man tur atrasties, ja tā nespēj neko mums sniegt, vien plikas runas un melus. Norvēģijā esmu jau divus gadus un uz Latviju aizbraucu tikai atpūsties, atvaļinājuma laikā. Katram, protams, jāizlemj, ko un kā darīt, taču laiks tiem, kas vēl minstinās, paskatīties uz reālo situāciju darba tirgū.Micro: Es arī visu laiku domāju par braukšanu prom, bet nevaru sev tikt pāri, kā arī negribu strādāt lauksaimniecībā, ja mana izglītība ir IT, kas ļoti patīk. Bet ir vēl kas – ja nevaram kļūt par saimniekiem pašu zemē, tad tādi nebūsim nekur. Savā ziņā mums ir tāda valdība, kādu esam pelnījuši, – vai tad esam protestējuši pret viņu liekulību, mantrausību, bezatbildību? Lai kaut kas tāds būtu iespējams kaut vienā Rietumeiropas valstī?! Atlikušajiem Latvijā beidzot jākļūst vienotākiem, nevis ar attieksmi «ne mana druva, ne mana kaza». Mēs nevaram pāris gados sasniegt Anglijas dzīves līmeni, turklāt nav iespējams neērto, grūto vidusposmu izgriezt un uzreiz ielēkt pārpilnībā, bet, ja cilvēkiem ir «viens pīpis», kas te notiek, tad arī mēs nekur tālu netiksim.
