Es nemitīgi ieviešu kārtību. Tā pienākas mājās, kurās mīt radošās iztēles un enerģijas zenītu sasnieguši bērni. Iegriezti kā krāsaini rotaļu vilciņi, viņi rada savu pasauli, nerūpēdamies par sagrieztu papīrīšu kalniem, dažnedažādiem krikumiem un drupačām, izbērtām sīkajām rotaļlietām, pārvietotajām lielajām mantām un sadzīves priekšmetiem, kas kādā brīdī atdzīvojušies viņu fantāzijas nekurzemē. Tomēr šai kārtībai pieaugušo klātbūtnē nav patstāvīgas palikšanas, jo ar gadiem, meklējot ceļu uz mieru un harmoniju, esam sapratuši, ka tam ir liels sakars arī ar fizisko lietu stāvokli mums apkārt. Mazajiem arī tas jāapgūst, tāpēc jāņem ķipari aiz rokas un jāmāca kārtot. Šī mācību stunda parasti gan izvēršas par reālu cīņu, no kuras, godīgi sakot, reizēm mēdzu pamatīgi nogurt. Tāpēc ņemu slotu un kārtoju pati – lai kaut vēlā vakara stundā pilnīgāk izbaudītu daļu no sev tik vajadzīgā miera!Tomēr būtu muļķīgi iedomāties, ka šo stāvokli spēj nodrošināt tikai savākta taustāmā dzīves telpa. Drīzāk tā demonstrē procesu un elementus ceļā uz harmoniju jomās, kas acīm nav saredzamas, bet tāpat ir jākārto. Piemēram, domas. Dažkārt mati ceļas stāvus no tā, kādi orkāni tām mēdz drāzties cauri un zemestrīces tricināt, atstājot postažu un gruvešus. Nejautājiet, kāpēc tā notiek. Tas vienkārši ir fakts, ka nezāles aug sparīgāk par kultūraugiem un laiku palaikam piestāj dažādas kataklizmas, tomēr mūsos mājo spēja ravēt, savākt, sakārtot, uzcelt un nostiprināt. Jā, tas ir ļoti grūti, bet vienīgais ceļš uz mieru…Šim mehānismam, protams, jādarbojas arī mijiedarbībā ar līdzcilvēkiem. Ne velti pastāv termins «nokārtotas (vai nenokārtotas) attiecības». Par kādu mieru var būt runa, ja starp vienām saitēm sietiem radiem, draugiem, kolēģiem, kaimiņiem un pat paziņām lodā ledus auksta nesapratnes un dusmu čūska. To varētu padzīt, mērķtiecīgi izrunājoties. Pirmo soli spert visgrūtāk, bet ieguvums, manuprāt, ir to vērts!Un tad vēl tas dziļākais līmenis, par kura eksistenci daudziem pat bail padomāt. Bet arī tas alkst miera un harmonijas, jo ir piemētāts ar neatrisinātiem garīgiem pieņēmumiem, grēku un vainas izjūtu, kad vitāli nepieciešama salīdzināšanās ar Dievu. Starp citu, tā ir vairāk nekā iespējama – pastiepies un dabū!
