Īsi pirms mācību gada sākuma veiktās izglītības reformas raisa neziņu un satraukumu; ieguvumus pagaidām saskatīt grūti.
Aija Melngalve, Lielplatones pamatskolas direktore:Gan apvienošana, gan jebkādas citas reformas pašlaik ir sliktas, jo stipri sasteigtas. Par šiem jautājumiem vajadzēja lemt maija beigās, kamēr skolotāji vēl nebija devušies atvaļinājumā. Ja par pamatu ņemam pieejamos līdzekļus, filiāļu veidošana ir labākais risinājums. Daļu uz administratīvo izdevumu rēķina ietaupīto līdzekļu varētu izmantot pagarinātās grupas un citām vajadzībām, mācību kvalitātes celšanai, nebūtu piespiedu kārtā jāapvieno mācību stundas. Pašlaik notiekošais ir avārijas risinājums. Mūsu rajonā vienmēr līdzekļi dalīti saprātīgi, pievēršot uzmanību kvalitātei, kā arī bērniem ar īpašām vajadzībām, organizējot pulciņus, sporta nodarbības. Tagad varēsim saglabāt varbūt mazu daļu no tā. Septembrī redzēsim reālo situāciju, un pēc tam vēsu galvu būs jādomā, ko darīt tālāk. Līdz šim skolas pagastos bija nosacīts kultūras centrs, bet turpmāk diezin vai aktivitāte būs tik liela. Ja runājam par skolēnu skaitu uz vienu likmi, jāņem vērā, ka bērniem ir dažāds attīstības līmenis, individuāla pieeja ir ļoti būtiska, un klasēs ar nelielu skaitu skolēnu to varēja nodrošināt. Bet valstij jau naudas ir tik, cik ir. Jānis Skrupskis, Glūdas pamatskolas direktors:1. – 6. klašu un pirmsskolas apmācību, taču gala lēmumu pieņems novada Dome. Šie jautājumi bija jāizlemj jau jūnijā, taču mūsu valstī viss notiek tā, kā notiek. Situācija virzās uz to, ka mūs apvienos ar Svētes pamatskolu, kas būtu pareizākais lēmums gan ģeogrāfiski, gan arī to atbalstītu bērnu vecāki. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka lielākā daļa mūsu skolas pedagogu paliks bez darba, skolotāju pārprodukcija diemžēl ir realitāte. Varbūt kādam no potenciāli atbrīvojamajiem būs iespēja strādāt pa 0,2 slodzēm vairākās skolās, taču, ja parēķina, cik izmaksā pārbraucieni, jāpadomā, vai ir vērts. Trakākais, ka cieš vecāki – viņi gatavojušies, ka bērni apmeklēs mūsu skolu, iegādājušies mācību līdzekļus, bet te pēdējā mirklī tiek pieņemts lēmums par pārmaiņām. Vecāko klašu audzēkņu jaunākās māsas un brāļi, visticamāk, dosies viņiem līdzi uz citām skolām, taču pagaidām vēl cenšamies vecākus atturēt izņemt dokumentus. Ministre Koķe jau var teikt, ka uz vienu skolotāju jābūt astoņiem, tad deviņiem, desmit skolēniem, var piesaukt Vāciju, kur šis rādītājs ir 18, taču jāņem vērā arī iedzīvotāju blīvums. Ekonomiskie argumenti varbūt arī ir pamatoti, taču šis jautājums bija jārisina krietni agrāk. Uldis Gāle, Jelgavas rajona Izglītības pārvaldes vadītājs:Patlaban mēs pētām situāciju. Agrāk nebija iespējams neko darīt, jo tikai pagājušajā nedēļā Ministru kabinets apstiprināja attiecīgos noteikumus. Finansējums samazināts par 55 procentiem, tā kā par tādu pašu tiesu samazināts arī likmju skaits. Skolu apvienošana, filiāļu veidošana – tā ir rīcība krīzes, bezizejas situācijā. Varētu saprast, ka jāreformē skolas ar 40 – 50 skolēniem, bet, ja normāli nevar funkcionēt mācību iestādes pat ar 120 audzēkņiem, vidusskolas, kur tad vēl tālāk? Mēs pašreiz «lāpām» situāciju, un notiekošajam nepiekrītu ne es, ne skolas direktori, ne citi normāli domājoši cilvēki. Nākamnedēļ skolas direktoru seminārā sagatavosim vēstuli, ko iesniegt ministrijai. Mums jāinformē vecāki, kas notiek, vecākiem tas jādara zināms saviem bērniem. Jājautā ministrei Koķes kundzei, vai tā ir valsts politika – tikt vaļā no lauku skolām. Manā skatījumā izeja ir palielināt izglītībai paredzēto finansējumu – ja reiz nauda seko skolēnam, tai jābūt nopietnai summai. Ja ar šiem līdzekļiem nav iespējams apmaksāt normālu mācību procesu, tad… Patlaban esmu apmulsis, jo situācija ir nepatīkama.
