Uz Latvijas fona esam izcēlušies ar valsts ceturtajai lielākajai pilsētai netipiski zemu aktivitāti visās pilsētās aktuālajā mājokļu siltināšanā – lai pretendētu uz ES līdzfinansējumu, starp 46 pieteikumiem no Jelgavas iesniegts tikai viens.Pirmajā mirklī šādu pasivitāti gribētu norakstīt kā latviskās mentalitātes īpatnību, bet vietā būtu minēt, ka, piemēram, no iedzīvotāju skaita ziņā krietni mazākās Valmieras vēlmi saņemt līdzekļus izrādījuši 14 māju iedzīvotāji.Zināms, ka nereti kā būtiskākais gurdenuma iemesls tiek piesaukta ekonomiskā situācija – sak, krīze, nevaram jau atļauties. Patiesībā minētais aizbildinājums ir nulles vērtē. Ziema mūsu platuma grādos agrāk vai vēlāk pienāk ik gadu ar visām no tā izrietošajām sekām, un apkures rēķini skrien stāvus debesīs. Būtiskākais jautājums ir – vai iedzīvotāji vēlas tos 50, 70 vai cik tur latus mēnesī maksāt par daļēju pagalma apsildīšanu vai par mājokļa apkuri plus kapitālieguldījumiem ēkā?Pirmajā gadījumā nauda tiek kaisīta vējā – milzu summas samaksātas, pretī saņemot siltumu, kas iekštelpās saglabājas, saudzīgi sakot, nepietiekami. Izvēloties siltināt, gan samazinās apkures rēķini, gan palielinās mājokļu vērtība. Tad kādēļ jūs, kuriem līdzekļu nav daudz, esat gatavi gadu no gada maksāt milzu naudu par knapi jūtamu siltumu?Vietā arī jautāt, cik lieli «nopelni» iedzīvotāju pasivitātē ir vietvarai un ar to saistītajam apsaimniekošanas uzņēmumam. Ja sākumā tiek piedāvāts nama siltināšanas projekts par nepilniem 300 tūkstošiem latu, bet pēc tam «izrādās», ka tāmi var samazināt par ceturto daļu, rodas iespaids, ka sākotnēji kādam bijusi vēlēšanās nosmelt krējumu, un lai tad iedzīvotāji kā tādi muļķīši maksā bankai. Kamēr vien pamatoti saglabāsies iespaids, ka aiz katra līdzīga projekta stāv kāds Ostaps Benders, ar daudzdzīvokļu kastīšu siltināšanu mūsu pilsētā būs bēdīgi un iedzīvotājiem atliks vien paļauties uz globālo sasilšanu.
