Veloceļojuma iespaidi, ar lietuviešu kolēģu atbalstu viesojoties Šauļos.
Atmodas laika vēsture, arī ekonomiski ģeogrāfiskais stāvoklis Latvijai un Lietuvai ir ļoti līdzīgs, tomēr brāļu tauta nav tik ļoti cietusi pasaules saimnieciskajā krīzē kā mēs. Arī kaimiņos runā par vajadzību no maldu ceļiem atgriezties pie patiesām vērtībām, par saimniecisko lejupslīdi, kuras zemākais punkts vēl neesot sasniegts. Taču lietuviešiem vismaz līdz šim nav bijis nepieciešamības lūgt aizdevumu Starptautiskajam Valūtas fondam (pēdējā laikā šī iespēja gan tiek apspriesta). Nav bijis arī vajadzības slēgt slimnīcas. Diez vai lietuvieši atšķirībā no mums peldinātu naudā nacionalizētas bankas bijušos īpašniekus. Šķiet, daudz kas Lietuvā notiek citādi. Jūt arī lepnumu par jauno Valsts prezidenti Daļu Gribauskaiti. Un tas viss tepat blakus – ar velosipēdu nepilnas stundas brauciena attālumā. Atbildes vizītēAicinājums viesoties Šauļos nāca no kolēģiem laikrakstā «Šiauliu Kraštas», kas pirms pāris nedēļām Jelgavas pilsētā un rajonā gatavoja rakstus par to, kā mēs maļamies pa mums lielā mērā kopīgo dižķibeli. Beidzamajā laikā autobusu reisu skaits no Jelgavas uz Šauļiem vairākkārt samazinājies. Tādēļ, lai tiktu līdz Lietuvas ziemeļu galvaspilsētai, prātīgi izmantot velosipēdu. Aizbrauc ar autobusu līdz Elejai, aizminies līdz Jonišķiem un tad atkal iekāp autobusā, kas no turienes uz Šauļiem dienā iet katru stundu. Tā mierīgā garā, dabai draudzīgi arī sasniedzu savu ceļa mērķi. Jāpiebilst, ka, robežu šķērsojot, vairs nav nekādu darīšanu ar muitniekiem un robežsargiem. Līdz ar pievienošanos Eiropas Savienībai pārspīlētās robežkontroles laiks aizgājis. Latvijas pusē palikušas vienīgi dažas deviņdesmito gadu sākumā tapušās pamatīgās robežbūves, kas tagad stāv nevienam nevajadzīgas un it kā uzdod jautājumu: interesanti, ko tagad mēs darām tādu, par ko vēlāk nāksies skumji brīnīties? Tomēr gluži bez kontroles robeža nav palikusi. Ceļā līdz Jonišķiem manīju lietuviešu robežpoliciju, kas apturēja te vienu, te otru automašīnu ar ārzemju numuru. Latvijā tādas patruļas neredzēju. Līdzīgas abās pusēs robežai bija brūnās govis, tiesa gan, nelielos ganāmpulkos. Patīkams pārsteigums – piecus kilometrus pirms Jonišķiem sākās veloceliņš, un vairs nebija «jāsalutē» pie cepures naga smagsvara «fūrēm», kas ar vēju ik pa brītiņam traucās garām. Pulksten pusastoņos rītā pāris kilometru aiz robežas ceļā satiku divas iesmaržojošās dāmas un trīs lietišķus stiprā dzimuma pārstāvjus. Šķiet, visi minās uz darbu. Kaimiņi sargā preses brīvību Pulksten deviņos laikraksta «Šiauliu Kraštas» redakcijā bija sapulce, kā tas parasti esot. Šauļi ir pusotras reizes lielāka pilsēta nekā Jelgava, vēl jāpievieno lasītāju pulks Šauļu apgabalā. Fakts, ka avīze iznāk sešas reizes nedēļā, liecina, ka vismaz pagaidām lietuvieši ir uz zaļāka zara. Reklāmas gan pamaz, un es brīnīšos, ja avīze tikpat bieži turpinās iznākt nākamgad. Arī Lietuvā ir strauja ekonomiskā lejupslīde, taču, runājot par avīzēm, Šauļos atšķirībā no Jelgavas nav preses brīvības un demokrātijas krīzes. «Šiauliu Kraštas» redaktors Vlads Vertelis drīz pēc sasveicināšanās teica: «Esmu nesaprotu, kā Jelgavā pašvaldība var izdot savu avīzi un vēl izplatīt to bez maksas. Lietuvā tas vienkārši nebūtu iespējams – neatļauj likums. Tā vietā, lai pašvaldība jums nāktu pretī, palīdzētu, tā kropļo tirgu un taisa zaudējumus. Šauļu pašvaldība pērk avīzes laukumu gan no mums, gan konkurentiem – «Šauļu Jaunumu» redakcijas –, rīko preses konferences.» Par slimnīcu nav jāmaksā «Mana māte nesen salauza kāju, gulēja slimnīcā, un par to, protams, viņai nebija jāmaksā. Bet pie jums 12 latu no otrās slimnīcā pavadītās dienas!» Jelgavā, izklaušinot iedzīvotājus, šokējošā neizpratnē bija žurnāliste Nijole Koskiene. Aizbraucot uz Lietuvu, centos precizēt, kā šīs medicīnas lietas nokārtotas kaimiņos. Kā maijā publicēts oficiozā «Latvijas Vēstnesis», pie mums medicīniskajai aprūpē tiek tērēta summa, kas veido trīs procentus iekšzemes kopprodukta (zemākais rādītājs ES). Lietuvas 3,9 procenti nav Francijas vai Vācijas līmenis (tur šis procents ir augstāks par astoņiem), tomēr, salīdzinot ar Latviju, Lietuvas mediķiem līdzekļu ir jūtami vairāk. Kā stāsta Šauļu teritoriālās slimokases direktora vietnieks Prans Nainis pēc neatkarības atjaunošanas dienvidu kaimiņos pilnībā neizjauca padomju laikā izveidoto veselības aizsardzības sistēmu, kas samazināja slimnīcu patstāvību, toties stingri noteica līdzekļu izlietošanu. Ar vietējās pašvaldības atbalstu Lietuvā slimnīcas nevarēja iegādāties dārgu medicīnisko aparatūru, ja tas nepienācās Veselības aizsardzības ministrijas noteiktajā kārtībā. Latvijā pieļautajam bezsaimnieciskumam šajā jomā skumji izcils piemērs ir Ludzas slimnīca, ko, tērējot miljonus, cēla piecpadsmit gadu, aizpērn pabeidza, bet nu tā ir uz bankrota sliekšņa. kaimiņos tagad spriež, ka sakarā ar krīzi vajadzētu samazināt līdzekļus slimību profilaksei un stomatoloģijai. Tātad lietuviešiem mazāk tiks kompensēta ārstēšanās sanatorijās un vairāk būs jāstāv rindā pie valsts apmaksāta zobārsta (ja zobs ļoti sāp, protams, savus pakalpojumus piedāvā privātklīnikas). Latvijā tādas lietas aizmirstas jau sen. Laiks ir grūts, un arī Lietuvā apspriež mazo slimnīcu pārveidošanu par vēl zemākas kategorijas veselības aprūpes iestādēm. Tā, piemēram, Jonišķu slimnīcā, kur līdz šim laikam darbojas terapijas, ķirurģijas, traumatoloģijas, pediatrijas un neiroloģijas nodaļas, iespējams, paliks tikai terapijas nodaļa un tā sauktās sociālās gultas. Taču ārstiem darba pietikšot lielajās pilsētās. Runājot par ārstu algām un prestižu sabiedrībā, P.Nainis atzīst, ka ilgu laiku Lietuvā trūka jauniešu, kuri vēlētos studēt medicīnu. Šogad pirmo gadu esot reflektantu konkurss. Cilvēki atgriežas pie reālām vērtībām. Varam aprunāties latviski Šauļu slimnīcā tikos ar kādu slimnieku, kurš tikko bija samaksājis mazliet vairāk nekā 66 litus jeb apmēram 13 latu par zālēm. Lietuvas valsts slimnīcās apmaksā ne tikai gultasvietas, bet arī medikamentus. Taču, ja gribi kaut ko labāku, starpība jāsedz pašam. Šis slimnieks bija 64 gadus vecs čigāns Kazimirs Čerņavskis. Vairāk nekā pusdienu grozot mēli citās valodās, bija ļoti patīkami saņemt uzaicinājumu aprunāties latviski. Čerņavska kungs stāstīja, ka viņu labi pazīst Jelgavā un radi esot arī citviet Latvijā. Viņam nācies dzīvot Lietuvas – Latvijas robežai abās pusēs, tādēļ varot salīdzināt. K.Čerņavskis atzīst: «Strādāt labāk Latvijā. Jums ir lielākas algas, arī pensijas, bet pie ārstiem labāk Lietuvā.» Vīrs atzīst, ka ar 870 litu jeb 172 latu pensiju, ko viņš nopelnījis, mājām uzstādot zibensnovedējus, iztikt nebūtu viegli, taču dēls esot inženieris Anglijā un vecākiem palīdzot. Slimnīcas ēkā atrodas arī poliklīnika, kur satiku valsts kalpotāju Romunu, kas ārstēja, jaunībā Lietuvas armijā dienējot, sasāpējušo plecu. Viņš brīnījās, ka kādam var ienākt prātā doma par ārsta apmeklējumu prasīt maksu. Viņš taču valstij maksā nodokļus!Runājot par pensionāru iztikšanu, Šauļu tirgū satiktā vecmāmiņa Ona teica: «Negribu slavēt pagātni. Savā piecdesmit gadu darba mūžā nekad daudz neesmu pelnījusi, tomēr mums ar vīru bija automašīna, braucām arī uz Jelgavu, Rīgu, Jūrmalu. Tagad 600 litu (120 latu) pensija, un skaties, kā vēl kaut mazliet nopelnīt ar pienu.» Tas tika pārdots arī mazās puslitra pudelītēs pa septiņdesmit centiem jeb 15 santīmiem gabalā. Ona piebilda, ka diemžēl vienīgā no savas izmirstošās piecpadsmit kilometru attālās sādžas iemītniekiem esot tik stipra, ka varot atbraukt līdz tirgum pilsētā. Lai top mīļa vietiņa!Apceļojot pilsētas, tu parasti meklē vietu, kur gribētu atgriezties vēlreiz. Iebraucot Šauļos no Jelgavas, jau no tālienes var redzēt vareno Pētera Pāvila katedrāli. Pirms gadiem piecpadsmit man gadījās būt Šauļu kara lidlaukā, kur padomju laikā bāzējās stratēģiskie bumbvedēji un glabājās atombumbas (tagad tur rūkdamas ceļas debesīs NATO patruļlidmašīnas). Taču līdz šim Šauļos nebiju redzējis Viļņas ielu. Jāpiebilst, ka, braucot ar automašīnu, šo pilsētvides brīnumu var arī nepamanīt, jo tā ir gājēju iela. Dziļā padomju laikā, septiņdesmitajos gados, kad visapkārt dominēja «gosti» un standarti, lietuvieši Šauļos uzdrīkstējās izveidot promenādi, kādas tolaik Eiropā bijušas vienīgi Roterdamā un Erfurtē. Ar «Šiauliu Kraštas» kolēģu gādību Viļņas ielas āra kafejnīcā izdevās aprunāties ar dizaineru Viļu Puronu, gadus sešdesmit vecu vīru, kurš bija viens no pilsētas pārveidotājiem padomju laikā. «Šauļi – ceturtā lielākā Lietuvas pilsēta – smagi cieta Otrajā pasaules karā. No mājām palika vien desmitā daļa, tādēļ vairums veco iedzīvotāju ir ienācēji. Arī es pats esmu no Panevēžas. Pēc kara pilsētu atjaunoja, taču tajā trūka mīļuma (tik tālu stāsts apbrīnojami līdzīgs Jelgavai! – red.). Un tad, pateicoties gaiša cilvēka, izpildu komitejas priekšsēdētāja Viļus Kazanaviča (tagad Šauļu Goda pilsonis – red.) ierosmei, septiņdesmito gadu sākumā tika radīta darba grupa, lai humanizētu pilsētas vidi. Padomju laikos nedrīkstēja skaļi runāt par mīlestību uz Lietuvu, bet par mīlestību uz savu pilsētu – lūdzu! Šauļu centrālās artērijas Viļņas ielas pārveide par gājēju promenādi bija viena no šā projekta sastāvdaļām. Zinātnieki no Viļņas un Kauņas izpētīja, kā iekārtot komunikācijas, lai šajā ielā varētu darboties kultūras centri, veikali. Galu galā viss izdevās tik labi, ka sākām konsultēt citus. Arī maskavieši brauca uz Šauļiem mācīties, lai izveidotu savu Arbatu,» gandarīts dizainers.Lietuvas tūkstošgadeiViļņas ielas gājēju promenādes garums tagad ir 1,2 kilometri. Astoņdesmito gadu beigās, tuvojoties Šauļu 750 gadu jubilejai, to pagarināja. Dažnedažādie zīmējumi un dizaina priekšmeti pēc padomju laika terminoloģijas tika noformēti kā uzskatāmā aģitācija. Turpat blakus kafejnīcai apmēram četru metru augstumā vēl joprojām apskatāms melns metāla vēzis uz cigarešu paciņas. Ideja – smēķēšana kaitē veselībai. Virs veikala ar autokrāsām (labi turas jau trīs gadu desmitus) tapusi laulātā pāra karikatūra – vīrs pateicas sievai par mīlestību. Tā ir ziedu salona izkārtne. Runājot par savu pašreizējo nodarbošanos, V.Purons aizveda mani uz metālapstrādes rūpnīcu, kur top dažādi pilsētas dizaina priekšmeti. Pēc viņa idejas, piemēram, pieci studenti var samest kopā 450 litu (90 latu) un pilsētā sev mīļā vietā nolikt metāla soliņu, kas veltīts Lietuvas tūkstošgadei (1009. gadā Lietuvas vārds pirmo reizi minēts hronikā). Tādu tūkstošgades soliņu Šauļos jau ir kādi divdesmit, daži arī uz Viļņas ielas. Kolēģe N.Koskiene kritiski piebilda, ka attieksme pret tiem ir dažāda. Dažas dāmas sūdzējušās, ka uz cinkotā skārda izgriezumiem varot saplēst zeķubikses. Tomēr viņa piekrīt, ka tūkstošgade jāatzīmē pēc iespējas plašāk, kaut arī līdzekļi tam pieticīgi. Brīdi pirms šķiršanās sirsnīgais V.Purons sāka dungot: «Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros…» Izrādās, šai populārajai latviešu strēlnieku dziesmai ir arī lietuviešu vārdi. «20. gadsimta brīvības cīņas lietuviešiem un latviešiem taču ir kopīgas. Droši vien, bermontiešus sitot, šī dziesma iegājās gan vienā, gan otrā valodā,» paskaidroja lietuviešu vīrs. Pēc viņa domām, arī globālā ekonomiskā krīze latviešus un lietuviešus vieno un tās pārvarēšanā jāsadarbojas.
