Lauksaimniecībai Latvijā ir laba nākotne, uzskata ekonomists Pēteris Strautiņš.
Šābrīža krīzes situācijā Latvijas iedzīvotājiem, pēc «DnB Nord» bankas ekonomikas eksperta Pētera Strautiņa domām, ir vairāki mierinājumi. Pirmais – lielākā daļa slikto ziņu jau saņemtas, un turpmāk pārsteigumi nav gaidāmi. Otrais – šādas krīzes atkārtošanās ir gandrīz neiespējama, jo tā ir unikāla. Un trešais – pēc krīzes piedzīvosim tādu labklājības pieaugumu, uz kādu tagad pat neceram. Ievērojami turīgāki kļūs arī lauksaimnieki, jo auglīga zeme būs arvien vērtīgāka, ēdāju būs arvien vairāk un piena un graudu cenas augs. – Jūnijā Latvijas rūpniecība izskatījās optimistiski – produkcijas izlaides apjomi, salīdzinot ar maiju, palielinājās par 1,4 procentiem. Vai tā ir zīme, ka sākas ekonomikas atlabšana?Rūpniecība auga ne tikai jūnijā, bet visā otrajā ceturksnī. Šajā nozarē noteikti zemākais punkts ir pagātnē, to var teikt gandrīz ar 100 procentu pārliecību. Tagad situācija turpinās uzlaboties – tuvākajos mēnešos lēnāk, nākamajā gadā jau straujāk. Vislabāk klājas kokapstrādei, farmācijā nekādas lielās krīzes vispār nebija. Bet apstrādes rūpniecība ir samērā neliela ekonomikas daļa, divas trešdaļas no ekonomikas Latvijā veido patēriņš. Tas, ka turpinās samazināties mazumtirdzniecības apgrozījums un dažādi vietējie pakalpojumi, tomēr nozīmē, ka nekāda izaugsme ekonomikā kopumā nav gaidāma ne šā gada otrajā pusē, ne nākamā gada pirmajā. Ir jāpaiet kādam laikam, lai eksports spētu uzņemt apgriezienus un iekustināt ekonomiku. – Vai iespējams, ka dažas šābrīža stabilizācijas pazīmes izzudīs rudenī, kad darbu zaudēs jauni valsts iestāžu darbinieki, skolotāji saņems mazākas algas?Jā, šis gads varētu izskatīties tā: straujš kritums pirmajā ceturksnī, stabilizācijas posms otrajā un jauna lejupslīde gada otrajā pusē. Un tas jau varētu būt zemākais punkts vai kaut kas ļoti tuvs tam. – Kas rudenī notiks ar cenām – vai tās kritīs, un vai kritums būs adekvāts tam, kā samazinās cilvēku ienākumi?Cenas neapšaubāmi samazināsies, tās jau sāka kristies pagājušā gada novembrī. Gada pirmajos mēnešos šo procesu it kā apslēpa nodokļu palielinājums, bet kopš aprīļa cenas atkal sākušas samazināties. Rudenī būs zemākas apkures cenas, it sevišķi tur, kur kurina ar gāzi. Saruks arī sadzīves pakalpojumu cenas. Bet cenu kritums nebūs tik straujš kā ienākumu kritums. Tas ir neizbēgami, jo, ja iekšzemes kopprodukta kritums šogad būs 17–20 procentu, samērā nav iespējams novērst arī reālo ienākumu krišanos. Varam sevi filosofiski mierināt, ka tas notiek pēc ļoti strauja ienākumu kāpuma. Iepriekšējos astoņos gados reālo ienākumu līmenis Latvijā divkāršojās, šīs krīzes laikā tas varētu sarukt apmēram par ceturto daļu. Paliks apmēram 50 procentu virs 90. gadu zemākā punkta. Lielākā daļa ienākumu krituma jau notikusi, lielākā daļa slikto ziņu jau bijušas, bet nevaru solīt, ka to vispār vairs nebūs. Bet rudenī nenotiks nekas pārsteidzošs – mēs zinām, ka samazināsies strādājošo skaits un algas sabiedriskajā sektorā, un tas noteikti izraisīs vēl nelielu strādājošo skaita sarukumu privātajā sektorā. Taču es neredzu pamatu kādiem lieliem pārsteigumiem. Jāņem vērā, ka, piemēram, strukturālās reformas nozīmē arī to, ka skolu un slimnīcu skaits Latvijā nepaliks iepriekšējā līmenī. Cilvēkiem vienkārši jāapzinās – vai nu mums būs daudz slimnīcu, kurām būs maz naudas, samērā vāja tehniskā bāze, pakalpojumu klāsts utt., vai arī tas viss koncentrēsies atsevišķās vietās, kur šos pakalpojumus var sniegt daudz augstākā līmenī. Šis ir tas brīdis, kad Latvijas iedzīvotājiem jāsaprot, ka nevar prasīt visas trīs lietas vienlaikus: nepalielināt nodokļus, nesamazināt pabalstus vai slimnīcu skaitu un vienlaikus saņemt kvalitatīvus pakalpojumus no sabiedriskā sektora. Šīs trīs lietas vienkārši nav savienojamas. Tā ir nepatīkama realitātes skola, bet tā ļaus Latvijas iedzīvotājiem kļūt daudz izglītotākiem politikā, pārvaldē, saprast, kādas lietas var sasniegt un ko tas prasa.Tas, kas noticis pēdējā pusgada laikā, patiešām ir šokējoši – kopprodukta samazināšanās gandrīz par 20 procentiem gada laikā – nekas tāds kopš Otrā pasaules kara nevienā valstī ar daudzmaz attīstītu tirgus ekonomiku nav noticis. Varam mierināt sevi ar domu, ka nekas tāds mūsu dzīves laikā, visticamāk, vairs neatkārtosies, jo šī krīze ir unikāls sakritību rezultāts. Bet cilvēki, it īpaši tie, kas pieder pie jaunākajām paaudzēm, nākotnē piedzīvos tādu labklājības pieaugumu, kas pārspēs caurmēra iedzīvotāju cerības. Bet, lai tas notiktu, arī turpmākā gada laikā Latvijas iedzīvotājiem jārīkojas racionāli. – Cilvēki redz, ka, piemēram, veselības jomā slimnīcas liesē daudz vairāk nekā to pārvaldes administrācija. Vai šī pieredze var būt pietiekami pozitīva, lai no tās mācītos?Jā, pārvaldes galam izdevumi samazināti par kādiem 10 procentiem, tajā pasā laikā dažām slimnīcām par 60 – 70 procentiem. Tas patiešām ir nesaprotams lēmums, kas noteikti jālabo. Ko lai citu tur piebilst?!– Un daudzi šaubās arī par to, vai nodokļu palielināšana krīzes laikā ir pareiza.Kopējā nodokļu nasta mums ir viena no zemākajām ES. Un tā tam droši vien vismaz kādu laiku vajadzētu palikt. Taču Latvijā ir samērā lieli nodokļi darba algām, tie būtu jāsamazina. Tomēr skaidrs – lai kādus nodokļus samazinātu, citi jāpalielina. Jomas, kur nodokļus Latvijā varētu palielināt, pirmām kārtām ir nekustamais īpašums. Pašlaik tie ir simboliski vai vispār nekādi. Piemēram, zemesgabalam Pierīgā cena joprojām ir desmitiem tūkstošu latu, bet nodoklis – daži desmiti latu gadā. Dzīvojamām platībām nodokļa nav vispār. Protams, tas jādara pakāpeniski un – vēlams – samazinot kādus citus nodokļus. – Kā Latvijas ekonomikas situācija izskatās uz Baltijas valstu fona? Vai Lietuvai un Igaunijai klājas labāk?Tiek gaidīts, ka šī krīze visdziļākā būs Latvijā, jo mums visas problēmas bija lielākas – inflācija lielāka, nekustamo īpašumu burbulis arī. Es domāju, ka šīs prognozes piepildīsies. Lietuvā pagājušogad ekonomika vēl auga, bet gada otrajā pusē tur var parādīties šokējoši skaitļi. Lietuvai klājas līdzīgi kā mums, tiesa, tai bija priekšnosacījumi, lai klātos vieglāk, taču kaimiņi pieļāva būtiskas kļūdas tranzītpolitikā. Gribēja iekasēt pārāk daudz naudas pārāk īsā laikā un augsto tarifu dēļ zaudēja kravas. Igaunijā eksporta sektors ir kaut nedaudz daudzveidīgāks un tehnoloģiski attīstītāks, arī inflācija tur nebija tik liela, un valstij bija uzkrājumi. Tāpēc Igaunijai ir priekšnoteikumi, lai kritums būtu zemāks.Taču atkopšanās no zemākā punkta visātrāk varētu notikt Latvijā, jo mūsu eksportā liela loma ir tādiem produktiem kā koksne un metāls. Šiem produktiem ir ļoti svārstīgas cenas. To cenas strauji pazeminājās, bet jau patlaban stabilizējas vai sāk iet uz augšu. Tajā brīdī, kad cenas kāps, Latvijas ekonomika saņems ļoti spēcīgu stimulu. Arī lauksaimniecībai Latvijā ir laba nākotne. Iedzīvotāju skaits pasaulē aug, un auglīga zeme kļūs par arvien lielāku deficītu. Lauksaimniecība Latvijā nebūs liela nozare, bet tā būs rentabla nodarbošanās un daļai iedzīvotāju spēs nodrošināt labu dzīves līmeni. Patlaban ir grūts laiks, īpaši piensaimniekiem, bet, tie, kas to pārdzīvos, nākotnē varēs justies gandarīti, ka izturējuši, jo viņu produktiem cenas atkal ies uz augšu.
