Maijā pāris pašreizējās valdības ministru ar mākslīgu uzelpu ieskandējās, ka Latvijas ekonomikas zemākais punkts ir ļoti tuvu. Līdzīgu mantru tagad maļ gan valdības līderis Valdis Dombrovskis, gan ekonomisti.Premjers izplatījis paziņojumu, norādot, ka situācija nemaz nav tik dramatiska, jo iepriekš eksperti iekšzemes kopprodukta (IKP) kritumu saskatījusi 22 – 28 procentu apmērā. Taču Latvija tikusi cauri ar teju vai vieglu izbīli, un kritums pirmajā pusgadā ir vidēji vien «nieka» nepilni 19 procenti.«Visticamāk, kritumu palielināja daļas biznesa ieiešana pelēkajā ekonomikā, kas ir viens no skaidrojumiem, kāpēc ekonomikā vērojams tik krass kritums,» lasāms valdības vadītāja paziņojumā. Lai cik optimistiski arī neraudzītos nākotnē, varbūt jāpajautā – kas gan vēl šo pāriešanu pelēkajā zonā veicināja, ja ne valdības, saudzīgi sakot, pasivitāte biznesa veicināšanā, ko pastiprināja Godmaņa valdības lāča pakalpojums, «uzsitot» nodokļu likmes.Ekonomisko procesu analītiķiem optimisma dozas gan ir piezemētākas. Kamēr, no vienas puses, uzsvērta nākamā gada budžeta nozīme ekonomikas atveseļošanā, pausta arī neizpratne, kādēļ, piemēram, slimnīcas aplaimotas ar tēriņu samazināšanu par 70 procentiem, kamēr pārvaldes struktūras – tikai par desmito daļu. Te nav ko liekuļot – gana daudz dzirdēts par «samazinājumiem», kas izpaužas kā trīspadsmito, piecpadsmito un kādu vēl algu noņemšana, par jaunu auto iepirkumiem un tamlīdzīgi.Tādēļ varai būtu pēdējais laiks sev pajautāt – vai Latvijas IKP vispār nolidotu par 18 procentiem, ja daļa privātbiznesa savlaicīgi būtu stimulēta palikt ārpus pelēkās zonas, bet samazinājumi valsts pārvaldē pret visiem attiecināti vienlīdz samērīgi? Turklāt vietā atcerēties, ka bedres dibena sasniegšana negarantē izkļūšanu no tās.
