Daila Saulīte nav vēlējusies būt profesionāla aktrise, taču dzīvi bez teātra nevar iedomāties.
Šodien pulksten 19 Zaļenieku kultūras namā notiks Robēra Tomā lugas «Astoņas mīlošas sievietes» izrāde, kas reizē ir aktrises Dailas Saulītes septiņdesmit piektās dzimšanas dienas svētki. «Mani vecāki bija aizrautīgi grāmatu lasītāji, tādēļ brālim un man tika Kārļa Ieviņa romāna «Guntis un Daila» galveno varoņu vārdi. Māsa piedzima maijā – viņa dabūja vārdu Maija,» Daila Saulīte stāsta par savu bērnību, kurā karš un okupācijas it kā neaizņem būtisku vietu. «Mūs izēda vienīgi 1945. gadā,» ar siltu smaidu, it kā vieglumu viņa piemin to, ka dzimtajās Saulītēs, kas atrodas tepat netālu Dobeles ceļa malā (1945. gadā tā bija Kurzemes ielenkuma piefrontes josla), krievu armijas karavīri atņēmuši visus pārtikas krājumus. Gaidot jauno ražu, ģimenei nācies vārīt bada laikiem raksturīgo lēcu un balandu zupu. Vārda ietekme un spēks Arī atklāti runājot par piedzīvoto smago vilšanos profesijas izvēlē, sievietes vaigs nesatumst. Viņa tikai saka: «Jelgavā pabeidzu pedagoģisko skolu, sāku strādāt skolā, bet skolēni mani neklausīja, darīja blēņas, un es dabūju iet strādāt bērnudārzā.» Bērni no trīs līdz piecu gadu vecumam ir citādi. Tad vēl nav prātiņā tās palaidnības, kas sākas skolas vecumā, sāk attīstīties valoda, fantāzija un ir liela vajadzība pēc audzinātāja mīlestības. Arī runājot par to, ka dzīvē daudzkārt iznācis būt vienai tur, kur citi iet pa pārim, sarunā ar Dailu neieskanas rūgtuma nianses. Ir taču labi, ka izaudzinājusi dēlu Jāni un aug jau nākamā paaudze. Lomas, ko pašas dzīvē nav nācies spēlēt, lugu varoņos piedāvā izdzīvot teātris. Un tad jau tu vari iedomāties, kā tas ir – būt brūtei, sievai, sievasmātei vai kādam citam tēlam. Ar teātra ļaudīm ne reizi vien diskutēts par vārda un domas spēku. Lūkojoties uz Dailu Saulīti, tu saproti, ka cilvēku kaut kā ietekmē arī viņa vārds, – savos septiņdesmit piecos gados viņa ir daiļa, radoša gara apdvesta un saulaina. Un tāda bijusi visu dzīvi. Jābrauc līdzi nodot asinis«Divdesmit gadu esmu nostrādājusi kultūras darbā un divdesmit – par audzinātāju bērnudārzā. Gandrīz viss tepat Zaļeniekos,» rezumējot saka Daila Saulīte. Kultūras darbā viņu uzaicināja Zaļenieku kultūras nama direktors Uldis Neibergs. Tolaik viņa vadītajā iestādē gandrīz katru vakaru kaut kas notika. Dziesmu un deju svētkiem un skatēm gatavojās koris un deju kolektīvs, spēlēja estrādes orķestris, sievas auda, knipelēja, sēja mezglus (būdama kultūras nama mākslinieciskā vadītāja, Daila arī apguva rokdarbus – kā pati saka – ziņkārības pēc). Tajos laikos svinēja ne tikai Jauno gadu, Starptautisko sieviešu dienu, bet arī traktoristu un slaucēju profesionālos svētkus. Cilvēki labprāt nāca un iesaistījās kultūras dzīvē. «Reiz, kad aicināju vīrus dziedāt korī, viņi to apsolīja ar vienu nosacījumu, proti, lai braucu viņiem līdzi nodot asinis. Ko citu man darīt – kļuvu par donoru,» atceras Daila Saulīte un aizskar ar mūsu sarunu nesaistītu tematu – donoru asiņu trūkumu mūsdienu Latvijā. Viņa seko ziņām un jūt līdzi tam, kas notiek Latvijā un pasaulē.Zaļenieku teātrī no 1956. gadaZaļeniekos teātris darbojies no Aspazijas laikiem – kopš 1873. gada. Teātri spēlējis arī Dailas tēvs Ansis Saulīte. No viņa tad arī mantots aktiera talants. Kļūt par profesionālu aktrisi it kā nav vēlējusies. «Par tik augstiem plauktiem jaunībā nedomāju. Un man taču bija sapnis kļūt par skolotāju,» viņa paskaidro. Tā kopš 1956. gada Zaļenieku teātrī nospēlēti vairāki desmiti lomu. Gan pie tagadējās režisores Lūcijas Ņefedovas, gan Gunta Krūmiņa, režisora, kas nu aizsaulē, gan pie citiem lugu iestudētājiem, kādu Zaļenieku teātra bagātajā vēsturē bijis ne mazums. «Es neteikšu, ka teātris man būtu līdzējis pedagoģiskajā darbā, taču tas neļauj tik ātri novecot. Ja tev ir par kaut ko jādomā, jāmācās lugu teksti, jāiet cilvēkos, tas palīdz saņemties,» saka Daila Saulīte. ViedokļiLūcija Ņefedova, režisore: Dievs katram mums tos dotumus sadalījis. Dailai Saulītei daudz ir dots. Viņa ir aktrise autodidakts. Dailas kundzi nevajag mācīt, kā spēlēt. Viņa jūt teātri ar ādu. Kad mēs Harija Gulba jubilejā Rīgā rādījām fragmentu no «Cīrulīšiem», dramaturgs Dailai, kura tēloja veco saimnieci, atdeva viņam dāvinātās puķes. Zaļenieku teātra ikdienas dzīvē viņa ārkārtīgi rūpējas, pārdzīvo par to, lai viss būtu savā vietā. Mūsu kolektīva dvēselīte un dzinējspēks. Uldis Neibergs, ilggadējs Zaļenieku kultūras nama direktors: Kādēļ es 1956. gadā Dailu aicināju nākt par Zaļenieku kultūras nama māksliniecisko vadītāju? Tāpēc, ka viņa strādā ļoti apzinīgi, atbildīgi un ar mīlestību pret cilvēkiem. Teātrī mēs viens otrs vīrs paviršāk attiecāmies pret savu lomu iestudēšanu, tekstu mācīšanos. Daila tad aizrādīja, ka mums jābūt nopietnākiem.
