Mūsu pilsētas pasažieru pārvadātāja SIA «Jelgavas autobusu parks» (JAP) vadītājs Pēteris Salkazanovs «Ziņām» sniegtajā intervijā ir sūri reāls un atzīst – būs vēl sliktāk. Un kā nu ne, ja no pašvaldības saņemts teju uz pusi mazāk naudas nekā pērn, reisi jāgriež nost kā ar skalpeli, bet nākotne, kā lielākajai daļai uzņēmumu, tīta biezā neziņas miglā.
Tiesa, intervijas laikā no pārvadājumu uzņēmuma priekšnieka ādas kungs pamanās arī, paša vārdiem sakot, līst citā lauciņā un ierunāties kā politiķis (šajā ziņā P.Salkazanova «veikums» ir ievērojams – startēts teju katrās vēlēšanās, pabūts arī ministra krēslā), ar vāji slēptu nolūku visiem līdzekļiem attaisnot pilsētas autobusu nevajadzību pēc pulksten 21. «Kāpēc lielveikaliem būtu jāstrādā līdz pulksten desmitiem vienpadsmitiem? Kurā Eiropas valstī tā ir?» – jautā JAP boss. Atbilde nav tālu jāmeklē. Piemēram, tajā pašā Lielbritānijā vadošās lielveikalu ķēdes (tiesa, atkarībā no pilsētas) tirdzniecības vietas nebūt neslēdz septiņos vakarā, kā to vēlētos ilggadējais sociāldemokrāts. Kaut vai «Sainsbury’s» Birmingemā, Brindlijpleisā – katru dienu no septiņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā; «Tesco» Meidstounā – katru dienu no sešiem rītā līdz pusnaktij; «Asda» Ņūportā līdz desmitiem vakarā nestrādā tikai brīvdienās; Norvēģijā dižveikals ar arī Latvijā tik pazīstamo nosaukumu «Rimi» atvērts no astoņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā, ņemot brīvas svētdienas un līdz deviņiem vakarā strādājot sestdienās; Īrijā, Limerikā «SuperValu» pircējus katru dienu gaida no astoņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Uz šī fona izceļas «Lidl» Vācijā ar slēgšanas laiku pulksten 20, kā arī, domājams, virkne Beļģijas, Dānijas un citu valstu lieltirgotāji darba laiku ziņā ar britu salām nevar sacensties. Bet – kādēļ lai to izmantotu kā argumentu autobusu «noņemšanai»?«Vai šīm nodarbībām jāsākas tik vēlu?» – līdzīgi demagoģiskā mainierē jautā JAP priekšnieks, neslēpjot, ka no reisu slēgšanas visvairāk cietīs bērni, kuri darbojas ārpusskolas aktivitātēs. «Vēlu» ir pietiekami relatīvs jēdziens, un, ja skolēniem ārpus skolas ir vairākas intereses, tas ir tikai normāli, tāpat kā nodarbību sākums un beigas ne gluži piecos pēcpusdienā. Un Jelgava nav mini ciemats, ko kājām var šķērsot piecās minūtēs, tā kā arī te aizbildinājums kritiku gluži neiztur. Tikpat labi varētu jautāt – vai teātra izrādei vai citam kultūras pasākumam jāsākas astoņos? Varbūt tos rīkot tikai brīvdienās pa dienu vai nerīkot vispār, visiem sēdēt četrās sienās, bet skaisti izremontēto kultūras namu iznomāt sektantu sanākšanām vai politisko partiju svinībām? Vienīgais mierinājums, ka pēc masu pasākumiem JAP autobusu reisus ir gatavs nodrošināt, bet citādi argumentācija kā senajā jokā, kad kāds vīrs dižojas par savu rančo, kuru ar auto var šķērsot četrās dienās, bet otrs nosmej – ko tad tu brauc ar tik vecu mašīnu. Līdzīgi Jelgavā ar autobusiem – nedomāsim, kā tos nodrošināt, bet meklēsim visas iespējas, lai tas nebūtu jādara.Finanšu faktors būtu aplūkojams ne tikai subsīdiju griezumā, bet arī paša uzņēmuma iekšienē. Piemēram, kā vērtēt lēmumu līzingā pirktos jaunos «Ford» taksometrus novietot «pie sētas» tā vietā, lai šoferiem noteiktu zemākas dienas ieņēmumu normas, tādējādi gan ļaujot spēkratiem pildīt savu funkciju, gan saglabājot darbavietas? Kā un vai vispār notiek cīņa pret tiem pilsētas autobusu vadītājiem, kas īpaši neaizraujas ar biļešu izsniegšanu? Un, ja šoferiem ieviesta kārtība, ka jānodod zināma summa, vai nebūtu laiks atgriezties pie reālo ieņēmumu uzskaites, nevis vadīties no vidējā pasažieru skaita, pamatojoties uz kuriem tiek noteikts, cik daudz naudas no katra brauciena jāiemaksā? Vai par 200 tūkstošiem iegādātie autobusi bija racionāls pirkums? Plus vairākkārt apspēlētais jautājums par autobusu apkopi un mazgāšanu Pārlielupē. Desmit ar «Mercedes Citaro» nobraukti kilometri nozīmē četrus litrus degvielas, kas jāpareizina ar tās cenu, tehnikas vienībām un braucienu skaitu. Cik sanāks gadā? Tieši iepriekšminētie ir jautājumi, ar kuriem būtu jāsāk situācijas risināšana, nevis jāmaļ politiskā retorika, līdz cikiem strādāt veikalam, kad bērniem jāsākas nodarbībām un vai vispār neieviest pilsētā Sūnu ciema režīmu.Visam pāri arī sajūtams, ka «ierindas» pasažiera ādā JAP vadītājam iejusties nav izdevies. Bet ne jau visi ikdienā pārvietojas ar dienesta auto… Varbūt ņemt piemēru no Aizkraukles slimnīcas vadītājas, kas savu algu samazināja līdz minimālajai? Kāds lieks lats uzņēmumā uzreiz parādītos…
