Vēju pilsētā Liepājā sākts pilotprojekts, kurā par pacientu ārstēšanos aizdevuma formā maksātu banka. Cik tas varētu būt aktuāli citur Latvijā?
Andris Ķipurs, Jelgavas slimnīcas valdes loceklis:Slimnīcai ir vienalga, kas maksā par pakalpojumu – valsts, pacients vai kāda trešā persona. Droši vien sarežģījumi rastos ar uzskaiti un atskaitēm – tas nav tik vienkārši. Taču, ja būs kāds piedāvājums no kredītiestādēm, šajā virzienā strādāsim. Slimnīcai tas ikdienu varētu finansiāli atvieglot, jo uzreiz pēc pakalpojuma saņemtu samaksu, nepieciešama tikai attiecīga programma. Taču mēs paši ar piedāvājumiem klajā nenāksim, tā nav slimnīcas funkcija – meklēt naudu; jau tā esam situācijas ķīlnieki ar pacientu līdzmaksājumiem. Vienlaikus grūti teikt, vai cilvēki uz šādiem aizdevumiem parakstītos, šķiet, visi tā sabaidīti ar kredītsaistībām un banku agresīvo politiku. Turklāt, šķiet, daudzi uzskata, ka mazāk riskē, aizejot no slimnīcas nesamaksājot, jo nezina par mūsu iespējām šos parādus atgūt. Gundars Prolis, Zemgales Veselības centra valdes loceklis:Nav zināms, kāda reakcija būs bankām un līzinga kompānijām. Par kredītu var runāt tad, ja nepieciešamas smagas un dārgas operācijas, tikai nezinu, kas varētu būt ķīla – nemateriālas lietas te nederēs, un droši vien būs vajadzīgs kāds īpašums, bet nez vai cilvēki uz to parakstīsies. Zinu, ka šādu apmaksas modeli savulaik veidoja Jūras medicīnas centrs, arī tagadējā Jūrmalas slimnīca. Manā skatījumā šāda sadarbība ar kredītiestādēm skars lielās slimnīcas, kas veic smagās operācijas. Saistībā ar pacientu iemaksām līdz pieciem latiem vai diagnostiku, kas maksā līdz 100 latiem, par kredītu runāt būtu nenopietni. Izņemot pacientu iemaksas, lielāko daļu ambulatoro un diagnostikas pakalpojumu valsts šodien sedz, ja vien pacientam ir ģimenes ārsta nosūtījums. Savulaik brīvprātīgā veselības apdrošināšana aptvēra diezgan lielu iedzīvotāju skaitu, tādējādi kredīti šajā jomā nebija aktuāli. Piemēram, ja runājam par kāju vēnu operācijām, tādu, kuri maksā paši, ir ārkārtīgi maz, pārsvarā norēķini notiek ar apdrošinātāju starpniecību. Agnese Gribuste, SEB bankas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja:Tas, ko banka var cilvēkam nodrošināt, ir iespēja medicīnas pakalpojumus finansēt, ja to nevar izdarīt ar saviem līdzekļiem un valsts par šo pakalpojumu nemaksā, bet tas ir nepieciešams veselības uzlabošanai. Neatkarīgi no tā, vai konkrētai bankai ar medicīnas iestādi ir līgums par pakalpojumu finansēšanu vai nav, ikvienam ir iespēja laikus izvērtēt varbūtējos izdevumus un lemt, kā tie tiks segti – ne vien šodien, bet arī nākotnē. Gadījumos, kad cilvēks šādiem tēriņiem nav gatavs, vienmēr ir iespējams izmantot bankas pieejamos aizdevumu pakalpojumus. Alternatīva ir arī veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas polise, kas var samazināt cilvēka izdevumus kopumā. Pašlaik SEB banka nav definējusi īpašus piedāvājumus medicīnas izdevumu segšanai, tā vietā turpinām piedāvāt jau esošos patēriņa kreditēšanas pakalpojumus. Taču būtiski uzsvērt, ka ikviens gadījums ir individuāls un arī šajā konkrētajā situācijā mēs esam gatavi ieklausīties slimnīcu izteiktajos sadarbības piedāvājumos. Ivars Svilāns, «Swedbank» Sabiedrisko attiecību daļas vadītājs:Tas ir sensitīvs jautājums. Jā, esam sākuši tādu kā pilotprojektu sadarbībā ar Liepājas slimnīcu. Vienkārši sakot, tas pēc būtības ir īstermiņa aizdevums, ko klients var atmaksāt viena līdz trīs gadu laikā, bet kā nodrošinājums kalpo viņa naudas plūsma kontā. Svarīgi saprast, ka banka nevar atrisināt veselības aprūpes sistēmas problēmas un arī šāda iespēja – saņemt medicīnas pakalpojumu uz kredīta – nav brīnumlīdzeklis. Noteikti būs gadījumi, īpaši, ja runa ir par lielām summām, kad pacientam nebūs iespējams finansiāli palīdzēt, jo kredītiestāde nevar dot aizdevumu, ja uzreiz redzams, ka cilvēks to nespēs atdot, turklāt – vai viņš gribētu uzņemties neizpildāmas saistības? Tā ka te saglabājas princips katru gadījumu vērtēt individuāli, pēc vajadzības apspriežot papildu nodrošinājuma nepieciešamību.
