Spriežot pēc publiskajā telpā esošās informācijas, no jauna nodokļa – par mājokli – neizbēgt. Taču kāds valdības vadītāja publiski pausts nodoms liek uzdot dažus loģiskus jautājumus.
«Reālistiskākais scenārijs», kas «var būt vēl pārskatīts» – tā premjers Valdis Dombrovskis sauc ieceri nekustamā īpašuma nodokli iekasēt par dzīvokļiem ar platību no 50 kvadrātmetriem un vismaz 100 kvadrātmetru plašām mājām.Ir saprotama atteikšanās no ieceres šo nodokli aprēķināt, ņemot vērā mājoklī dzīvojošo cilvēku skaitu, taču, pat nerunājot par kārtējā obligātā maksājuma iespējamo apjomu, princips šķiet nedaudz greizs.Ne jau tādēļ, ka tas šķistu mēģinājums iet «zelta vidusceļu», amnestējot padomju laika standarta 42 kvadrātmetru «kastītēs» dzīvojošos un šo to paģērot no tipveida 51 un 54 kvadrātmetru dzīvokļu saimniekiem. Vairāk par visu mulsina, ka ne pušplēsts vārds netiek minēts par apliekamā nekustamā vērtību. Pēc izskanējušās ieceres sanāk, ka jaunais nodoklis vienlīdz skars kā tos, kuru 50 «ar astīti» kvadrātmetru dzīvoklis ir kādā no jaunajiem projektiem, tā arī ikvienu, kas dzīvo attiecīgas platības miteklī līdz pēdējam noplukušā mājā ar sauso mazmājiņu pagalmā. Tajā pat laikā citam varbūt piederēs trīs saprātīgas 90 kvadrātmetru mājas, bet nodoklis neattieksies ne uz vienu no tām. Nešķiet mazliet netaisnīgi?Izeja būtu elementāra – izmantot to pašu kadastrālo vērtību tabulu, pēc kuras tiek aprēķināta valsts nodeva nekustamo īpašumu atsavināšanas darījumos. (Lai kā varētu vēlēties, lai bāzes lielums būtu īpašuma tirgus vērtība, pārrēķinu veikšanu un piemērošanu nodokļa vajadzībām saprātīgā termiņā fiziski nav iespējams veikt.) Tad vienā grozā nevarētu ielikt līdzvērtīgas platības, bet ekstra atšķirīgas kvalitātes mitekļus, turklāt saglabātos pašsaprotamais princips, ka nodokļa lielums ir samērīgs ar īpašuma vērtību.
