Kā mainās attiecības ar vecākiem, bērniem nodibinot savu ģimeni, stāsta misionāre un pāru konsultante Džodija Brankampa.
No visām iespējamām attiecībām liela daļa ir tādu, ko neizvēlamies, bet esam mantojuši līdz ar savu piedzimšanu. Ciešākā un svarīgākā mijiedarbība, protams, izveidojas ar vecākiem, kā arī brāļiem un māsām. Tomēr agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad šo attiecību intensitāte jāpārskata un jāmazina tās ietekme uz personīgo dzīvi un lēmumiem. Bieži vien šis laiks sakrīt ar nodomu dibināt savu ģimeni, taču pielāgoties citam attiecību modelim ne vienmēr ir viegli. «Jaunajam pārim būtu jābūt tādai domāšanai, ka tagad viņi ir ģimene un viņiem tā kopīgi jāattīsta. Tā jāizvirza par galveno prioritāti, kas gan nenozīmē, ka tagad jānoliedz savi un partnera vecāki. Viņi savukārt jaunajai ģimenei var būt gan par lielu svētību, gan sodību,» pārliecināta Dž.Brankampa.Nostiprināt savu kārtībuLīdz ar lēmumu dibināt ilgtermiņa attiecības aktuāls kļūst jautājums, kur vīt savas ģimenes ligzdu. Atbildi uz to parasti ietekmē vairāki faktori – tradīcija, piemēram, latviešiem trīs paaudzēm dzīvot zem viena jumta, sociāli ekonomiskā situācija, vai pāris vispār var atļauties savu mitekli, kā arī attiecību modelis ar vecākiem.«Esmu pārliecināta, ka jaunajai ģimenei vislabāk dzīvot atsevišķi, prom no vecāku ietekmes, jo vajadzīgs laiks, lai nostabilizētu savus noteikumus, iemācītos respektēt vienam otru un attīstītu pašiem savu attiecību dinamiku. Citiem vārdiem – sāktu ērti justies un droši staigāt «jaunajās kurpēs». Dzīvojot kopā, vecāki varētu to ierobežot. Parasti gan tā nav ļaunprātība, jo jaunā sieva vienmēr būs arī meita – vecākus vadīs viņu dabiski instinkti pasargāt savu bērnu un gribēt viņam vislabāko,» stāsta misionāre, piebilstot, ka dažkārt arī atvasēm ir grūti vājināt ciešās saites ar mammu un tēti. Viņi nebeidz gaidīt no vecākiem apstiprinājumu katram savam solim. «Tas nav godīgi ne pret dzīvesbiedru, ne pret sevi, jo šādi cilvēks nevis attīsta savu ģimeni, bet gan veido pagarinājumu attiecībām ar vecākiem, brāļiem un māsām.» Cīņas rodas no neskaidras komunikācijasVecāku un jaunās ģimenes attiecību modelis var būt ļoti dažāds. Tomēr svarīgi tās nepalaist pašplūsmā, bet komunicēt un risināt – ja ne līdz ideālam stāvoklim, kad abas puses respektē viena otru, tad vismaz līdz tam, kad tās nav naidā. «Pat Bībele mūs mudina dzīvot mierā ar visiem cilvēkiem, piebilstot – ja vien tas ir iespējams,» pasmaida Džodija, atzīstot, ka par attiecību risināšanu ir vieglāk runāt nekā darīt, jo šajā procesā virmo dažādas emocijas.«Lielākās cīņas parasti rodas no neskaidras komunikācijas. Piemēram, ja jaunā ģimene nolēmusi dzīvot kopā ar vecākiem, vajadzētu iepriekš pasēdēt kopā un padomāt, kā tas darbosies un ko abas puses sagaida viena no otras. Ja ģimenes mitinās atsevišķi, partneriem būtu jāvienojas, cik ciešu saskarsmi viņi vēlas ar vecākiem, brāļiem un māsām, jo šīs attiecības vienmēr paliks par daļu viņu dzīves. Labi, ja tās ir veselīgas, bet toksiskas tās veidojas tad, ja rodas sajūta, ka nevaru pakustēties bez iepriekšējās ģimenes atļaujas, ja manu izvēli pārāk spēcīgi ietekmē viņu uzskati. Piemēram, tā jau ir kontrole, ja pāris spiests katru svētdienu apciemot mammu, citādi viņa apvainosies. Protams, vajadzētu respektēt, ka māte jūtas vientuļa, bet pašiem jānolemj, cik bieži doties pie viņas. Iespējams, mamma būs ar to ļoti neapmierināta, bet ar laiku pieradīs pie šīs domas un sapratīs, ka viņu mīl, nevis vēlas noliegt un ignorēt,» stāsta Dž.Brankampa.Pārāk ciešā tvērienāCik veca pasaule, tik pazīstamas arī brīžam slimīgās attiecības starp vecākiem un viņu bērniem, kas negatīvā virzienā spēj krietni iespaidot jauno ģimeni. «Esmu redzējusi, kā pārāk ciešā saite starp māti un meitu noved līdz laulības šķiršanai. Meita pati nevēlējās palaist vaļā savu mammu, bet nemitīgi vairākas reizes dienā zvanīja, lai uzklausītu viņas padomu. Nav problēmas telefoniski noskaidrot, kā gatavot pusdienām mērci, bet, ja ar vīru centies pieņemt kādu lēmumu, mammai nav jāzvana! Runā ar savu partneri!» mudina Džodija, pieminēdama arī situāciju, kad mātes nevēlas palaist vaļā savus dēlus – neviena meitene viņām nav laba! «Šādā gadījumā nepieciešama liela dēla pacietība un diplomātija. Viņam jādara skaidri zināms – mammu, es tevi mīlu, bet nu man ir sava ģimene, un priecāšos, ja tu to atbalstīsi. Esmu arī redzējusi, kā pārāk ciešas attiecības izraisa lielu pretestību no atvases puses – precēšu to meitenei par spīti tam, ka viņa jums nepatīk! Protams, nav viegli redzēt, ka bērni izdara, vecākuprāt, nepareizu izvēli, bet jāļauj viņiem pašiem uzņemties atbildību un tikt ar to galā,» pārliecināta Dž.Brankampa.
