Marutai un Gunāram Drēskām Zaļenieku pagasta Anutelēs agrākais hobijs kļuvis par maizes darbu.
Šuvēja Maruta darbu zaudēja pērn septembrī. Reģistrējusies par bezdarbnieci, viņa pabeidza datorkursus, apgūstot datu ievadīšanu. Šādas prasmes noder, strādājot noliktavās vai lielveikalos, taču Maruta neatrada darbu arī tur. Viņas vīrs Gunārs, pēc profesijas elektrokāra vadītājs, darbu zaudēja divas reizes – pirmo reizi, kad slēdza cukurfabriku, kurā viņš bija nostrādājis septiņus gadus, otro reizi tas notika pirms trim mēnešiem, kad štatu samazināšanas dēļ tika atlaisti daudzi lielveikalu tīkla «Jysk» noliktavu darbinieki. «Tā varbūt būtu neapskaužama situācija pilsētniekiem, taču ar mums viss ir kārtībā. Mūs krīze piespiedusi nopietni pievērsties agrākajam hobijam – trušu audzēšanai, kas tagad notur uz ūdens un ko ceram attīstīt,» atzīst Maruta un Gunārs Drēskas, kas saimnieko vīra dzimtajās mājās Zaļenieku pagasta Anutelēs. Pēkšņa iedoma vai Dieva pirkstsViņu saimniecība ir tikai dažus hektārus liela. Māju pagalmu šķērso ceļš, kas nāk no Abgunstes muižas, un neuzmanīgs braucējs Anutelēm var izskriet cauri, tās lāga nepamanot. Taču tur pietiek vietas gan bērnu laukumam, gan dārzam, gan vecajai kūtij ar divsimt garaušiem. «Šķirnes trušu skaitu mēs palielināsim. Obligāti,» par nākotnes plāniem stāsta Maruta. Gunārs piebilst, ka to varēja izdarīt jau daudz agrāk, taču traucējusi aizņemtība līdzšinējos maizes darbos. Trušus Anutelēs audzējuši gan Gunāra vecāki, gan vecvecāki, taču beidzamajos gados šajā jomā bija iestājies pārtraukums. Marutai, kas uzauga pilsētā, ar šādiem mājdzīvniekiem nebija iznācis saskarties. «Tā bija tīri spontāna iedoma. 2004. gada vasarā mēs Jelgavas tirgū nolēmām nopirkt četrus trušus – divus tēviņus un divas mātītes. Tolaik pat nezinājām, ka šādās dzimumu attiecībās lietpratēji trušus nepērk. Prātīgāk būtu bijis iegādāties vienu tēviņu un vairākas mātītes, jo katrai gadā var atskriet vairāk nekā trīsdesmit trusēnu. Taču mūsu dzīvnieki nevairojās nemaz,» atceras Drēsku pāris. Tad nu tirgū iegādāto mantu ņēmusies apskatīt Gunāra māsīca, kas studējusi veterinārmedicīnu. Viņa tad arī izskaidroja «neizprotamo dabas parādību»: četriem trušu puikām bērni nevar dzimt. No tā laika abiem bija mācība garaušu pirkšanā būt daudz nopietnākiem un vērīgākiem. Savējie sapratīsAnuteļu saimnieki iepazinās ar jelgavnieci Inesi Strazdiņu, kas audzēja trušus pilsētā un darbojās Latvijas Šķirnes trušu audzētāju asociācijā. Viņa šajā organizācijā iesaistīja arī Drēskas, kuri tur ieguva labus skolotājus. Turpmāk Maruta un Gunārs trušus iegādājās izstādēs ne tikai Latvijā un Lietuvā, bet arī Čehijā un Vācijā. Un viņiem lieliski izdevās šķirņu izkopšana. Lauksaimniecības izstādē «Rāmava 2005» Drēsku ģimene ieguva kausu par labāko Jaunzēlandes baltā šķirnes kolekciju. Līdzīgs panākums tika atkārtots 2008. gadā ar Vīnes zilā kolekciju. Diploms par pirmo vietu atvests arī no «AgroBalt» izstādes Kauņā. Šogad balvu izcīņa izstādē Rāmavā vēl priekšā – 7. un 8. novembrī. Taču jau tagad var teikt, ka sekmīgi pildās ES projektā «Daļēji naturālās saimniecības pārstrukturizācija» paredzētie punkti: Gunārs paša rokām būvē karantīnas novietni, kur drošības pēc (lai izvairītos no slimībām) uz mēnesi tiks ievietoti ārzemēs iepirktie truši. Par projekta naudu iegādāts arī motobloks un siena grozītājs. «Mēs audzējām vaislas materiālu tādām gaļas trušu šķirnēm kā Kalifornijas, Vīnes zilais un Vīnes zilganpelēkais, pārdodam dzīvos trušus. Taču daudzi mums prasa gaļu, tādēļ domājam arī par mājas kautuves ierīkošanu. Prasības nav īpaši augstas, jo truša gaļa nepārnes infekcijas. Tomēr lielāks naudas ieguldījums ir vajadzīgs, bet to pagaidām vēl atļauties nevaram,» stāsta Gunārs. «Pēc normatīviem, kas ir spēkā Latvijā, iznāk, ka mēs drīkstam pārdot tikai tā truša gaļu, kas nokauts pircēja klātbūtnē, jo pēdējam jābūt informācijai, kur dzīvnieks audzēts,» piebilst Maruta. Viņi abi ir saskanīgs pāris. Iepazinušies Jelgavas baptistu draudzē, kāzas svinējuši 2000. gadā. «Baznīca palīdz izturēt satricinājumus, krīzes. Kad pienāk grūtāki laiki, dažkārt cilvēki daudz enerģijas tērē, lai meklētu vainīgos, bet vajag taču meklēt risinājumu,» tāda ir Drēsku pāra dzīves gudrība. VIEDOKLISJāzeps Sprūžs, LLU Lauksaimniecības fakultātes profesors: Truškopība mūsdienās ir ļoti atbalstāma nodarbe. Tiem, kuri vēlas ar to nodarboties, noteikti ieteiktu vispirms saistīties ar pieredzējušiem trušaudzētājiem, kuri apvienojušies Latvijas Šķirnes trušu audzētāju asociācijā vai biedrībā «Trusis un citi». Trušu gaļa ir diētiska, veselīga, un to vajag lietot pēc iespējas vairāk. Turklāt tirgus ar šo produkciju nav piesātināts. Tikai pašiem jāizšķiras, kādas šķirnes audzēt, kādus krustojumus veidot, lai iegūtu vairāk produkcijas. Vēl jābilst, ka ļoti vērtīgi ir trušu kūtsmēsli. Tie labi noder dārzkopībā, kā arī Kalifornijas sarkano slieku audzēšanai, bet tās savukārt ir laba barība gan mājputniem, gan cūkām.
