Ja tu sevi izjūti kā daļu no šīs valsts, ir jācīnās, lai šeit būtu labāk, pārliecināta «Sabiedrības par atklātību – Delna» valdes priekšsēdētāja Lolita Čigāne.
Pozitīvu pārmaiņu veicināšana sabiedrībā, partiju priekšvēlēšanu tēriņi, reklāmu triki, korupcija, lielu projektu uzraudzība – dažādus sabiedriski aktuālos tematus risina deviņu ekspertu «Delnas» komanda, kuru vada mūsu novadniece Lolita Čigāne. Atpūtā viņa vislabāk jūtas ģimenes lauku mājās Ielejās Vircavas pagastā, kur arī notika saruna ar «Zemgales Ziņām». – Kādēļ, jūsuprāt, šajā ekonomiskajā lejupslīdē Latvija nonākusi tik grūtā situācijā kā reti kura valsts?Lielā mērā tas ir mūsu vienaldzības rezultāts. Arī es pati vairākos savas dzīves posmos esmu bijusi ļoti aizņemta personiskās labklājības nodrošināšanā, piemirstot, ka valsts ir jāveido. Šo darbu nevar atstāt nelietīgu cilvēku rokās. No vienas puses, to var saprast – cilvēks, kas dzīvojis padomju laikos, ticis pie Rietumu labumiem, grib tos ņemt abām rokām. Bet daudzi tik ļoti aizraujas, ka neredz neko sev apkārt. Man laimējies darīt darbu, kas veicina sabiedrības attīstību un ļāvis salīdzinoši labi dzīvot. – Viens no «Delnas» ētiskajiem principiem ir drosme. Būt drosmīgai – tas taču nav vienkārši?Pārdzīvojumi šajā darbā ir pie lietas. Vairākkārt man draudēts, ka sūdzēs tiesā, tomēr tik tālu tas nav aizgājis. Nopietnākais drauds bija agrākā Rīgas mēra Gundara Bojāra dusmas, kad mūsu pētījumā atklājās, ka viņš pašvaldības resursus izmantojis, lai sevi slavinātu. Taču laikam viņam gadījās labs advokāts, kas saprata, ka tiesā būtu zaudējis. – Jelgavā arī prāvi pašvaldības resursi aiziet sevis slavināšanai, par nodokļu maksātāju naudu izdodot laikrakstu «Jelgavas Vēstnesis», kurā tikpat kā nav varas pozīcijai alternatīvu viedokļu. Mēs Latvijā esam sekmīgi cīnījušies par neatkarību, bet mazāk – par demokrātiju. Diemžēl sabiedrībā trūkst izpratnes par sabiedrisko labumu un interesēm. Manuprāt, mūsdienās demokrātijas standarti un gars ievērojami cietīs. Līdzekļu trūkuma dēļ cilvēkiem būs grūtāk patērēt daudzveidīgus medijus un iegūt vispusīgu informāciju. Savukārt medijiem reklāmu ieņēmumi krīt, samazinās žurnālistu korpuss. Tādā situācijā ļoti viegli vēlētājus pakļaut manipulācijām, kā tas, piemēram, notiek ar «Jelgavas Vēstneša» starpniecību. – Šogad aprit divdesmit gadu «Baltijas ceļam». Kā jūs no pusaudzes gadiem atceraties atmodas laiku? Vai šīs atmiņas palīdz saņemties ikdienas darbā?Mūsu ģimene pieteikusies vienotības skrējienam «Sirdspuksti Baltijai». Es spilgti atceros šo dienu pirms 20 gadiem. Mamma (Rita Čigāne, tagadējā Jelgavas novada deputāte) kā ļoti aktīva tautfrontiete un zemnieku kustības dalībniece bija klāt šā pasākuma organizēšanā. Es nesaprotu, kā to visu varēja izdarīt laikā, kad vēl nebija mobilo telefonu! Mēs ar māsu Ievu un tēti, kurš diemžēl pāragri aizgāja aizsaulē, autobusā braucām uz noteikto vietu pie Iecavas. Taču ieradāmies mazliet nokavējušies, un organizatori paskaidroja, ka šajā vietā cilvēki nav vajadzīgi, toties esam nepieciešami gabaliņu tālāk. Tad gar cilvēku ķēdi skrējām, lai brīdī, kad bija noteikts sadoties rokās, atrastos savās jaunajās vietās. Pats brīdis bija fantastisks, tāda sajūta, ka caur ķermeni iziet spēka lādiņš. 1991. gada janvārī kopā ar klasesbiedrenēm Jelgavas 2. vidusskolā pēc stundām braucām uz barikādēm Rīgā. Gribējām būt daļa no tā, kam ļoti dzīvojām līdzi. Spilgti atceros 1991. gada 19. augustu, kad, vilcienā braucot uz Daugavpili, kur vienu gadu nomācījos Pedagoģiskajā universitātē, uzzināju par puču. Toreiz no stacijas zvanīju uz mājām, un mamma pārliecinoši pateica: «Tu tikai neuztraucies, viss būs kārtībā! Latvijā būs valdība, un mēs būsim neatkarīgi!» Taču diez vai var teikt, ka es bieži atcerētos šo laiku. No tā esmu paturējusi prātā principu, ka par valsti jācīnās katru dienu, no malas mums neviens laimi neatnesīs. – Jūs savā darbā vairāk esat vērtētāja, analizētāja. Vai nav vēlēšanās lielākā mērā kļūt darītājai, uzņemties politisku atbildību? Katram dzīvē pienāk laiks, kad, notiekot paaudžu maiņai, viņš vairāk sāk darīt. Pateicoties paaudzei, kura izcīnīja neatkarību, esmu guvusi milzīgus labumus – labu izglītību, iespēju ceļot. Man ir burvīga ģimene. Kādā brīdī manai paaudzei jāstājas vecās vietā. Bet es nevaru teikt, ka gribētu sākt politisko darbību. Vienīgi zinu to, ka palikšu Latvijā. Es to negribu pamest – te ir vērts cīnīties.– Tie, kuri brauc prom, ir nosodāmi?Man dzīvē bijuši daudzi varianti aizbraukt no Latvijas un strādāt labi atalgotu darbu. Nekad neesmu noliegusi, ka cilvēks var iedzīvoties citviet. Tas var būt skaists, radošs process, tomēr, ja tu sevi izjūti kā daļu no šīs valsts, par to ir jācīnās, lai šeit būtu labāk. Te ir mana dzimtene, manas lauku mājas, draugi, radi. Maniem bērniem nekur nebūs tādas vides kā šeit. Esmu pietiekami bijusi pasaulē, lai varētu to droši teikt. Lolita Čigāne Dzimusi 1973. gadā Jelgavā, augusi Ozolniekos 1990. gadā absolvējusi Jelgavas 2. vidusskolu, 1996. gadā – Latvijas Kultūras akadēmiju Papildinājusi izglītību starptautisko attiecību jomā Londonā un Budapeštā Strādājusi «Providus» un sabiedriskā labuma biedrībā «Sabiedrība par atklātību – Delna» (pašlaik tās valdes priekšsēdētāja) Kā EDSO konsultante piedalījusies vēlēšanās Armēnijā, Maķedonijā, Bulgārijā, ASV un citās valstīs Brīvi runā angļu, krievu un zviedru valodā Precējusies ar uzņēmēju Nilu Studentu, ģimenē divi bērniUzziņai«Sabiedrība par atklātību – Delna» ir sabiedriskā labuma biedrība, kuras darbības mērķis ir veicināt demokrātiskas sabiedrības veidošanos, sekmējot informācijas atklātību un korupcijas novēršanu. 1998. gada 27. augustā «Delna» izveidota kā starptautiskās pretkorupcijas organizācijas «Transparency International» Latvijas nodaļa, kas kopā ar 85 citu valstu nodaļām darbojas gan valsts, gan starptautiskā līmenī. Atklātība, godīgums, solidaritāte, drosme ir organizācijas ētiskie principi.
