Jelgava man iepatikās, studējot Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tādēļ kopā ar draugu un biznesa partneri Uldi Zvirgzdiņu nolēmu šeit atgriezties. Lēmumu pieņemt mudināja tas, ka, dižķibelei sākoties, zaudēju darbu nekustamo īpašumu firmā Rīgā. Abi, saliekot kopā «treknajos gados» iekrāto, pavasarī atvērām Jelgavā grilbāru – ātro ēstuvi. Agrāk nebiju iedomājies, ka vasarā, kad studenti un jaunieši ir prom, dzīve pilsētas centrā, īpaši autoostas apkaimē, strauji pierimst. Taču beidzamajā nedēļā jūt, ka tauta atgriežas, sākušās pirmkursnieku prakses un dažnedažādas ar jauno mācību gadu saistītas darīšanas. Kaut ļoti jūtama pirktspējas samazināšanās, ēdāju nāk vairāk.Dienu ritējums ir saspringts, straujš. Paši cepam, vārām, gādājam un vēl pildām grāmatvedības dokumentus. Tagad varu apliecināt, ka daudzējādā ziņā uzņēmējam ir grūtāk nekā darba ņēmējam. Sieva jau uztraucas, ka man pietrūkst vaļas kopīgiem pasākumiem, meitiņas audzināšanai. Pēdējā laikā neesam bijuši uz kultūras sarīkojumiem. Tomēr ģimene ir tieši tā, uz kuru vari paļauties un nogurumā smelties spēkus. Šonedēļ aprit divdesmit gadu «Baltijas ceļam», kurā kā bērns piedalījos kopā ar vecākiem un vecvecākiem, kas mani audzinājuši patriotiskā garā. Tā laika vienotība un pacilātība palikusi spilgtā atmiņā. Bet kā šo garu pārmantot tālāk, nākamajās paaudzēs. Kādi mēs izskatīsimies mūsu bērnu acīs? Tas ir smags jautājums. Taču domāju, ka cīnīšanās par sava uzņēmuma stabilitāti atbilst tam nacionālajam garam, kas manī ielikts.
