Tas notika pirms kādiem nieka divdesmit gadiem. It kā parasta sociālisma stagnācija. Gorbačovs, vēloties būt ļoti progresīvs un demokrātisks, sāka savu «pārbūvi». Atļāva pat čekas uzraudzītu tautfrontiešu kustību. Bet pārrēķinājās. Pārāk sūri tautas atmiņā uzausa komunistu briesmu darbi.
Atlaistie groži vairs nebija savelkami. Tautas frontes kustība izslīdēja no visuvarenās čekas kontroles. Pasaules acu priekšā vairs nedrīkstēja atjaunot asiņaino apspiešanas teroru. Tautas frontes grupas tika dibinātas visos uzņēmumos. Kreisie komunisti kā pretspēku gan radīja interfronti, taču tai, kā zināms, nebija lemts pārāk ilgs mūžs. Šādos apstākļos notika PSRS Augstākās Padomes vēlēšanas. Uz Maskavu devās arī delegāti no Latvijas. Deputātos tika ievēlēti galvenokārt pazīstami un godprātīgi cilvēki. Kongresu vadīja Gorbačovs. Šoku izraisīja PSRS ūdeņraža bumbas tēva akadēmiķa Saharova uzstāšanās. Gorbačovs viņam liedza vārdu, izslēgdams mikrofonu. Otru šoku radīja Latvijas delegāta Mavrika Vulfsona paziņojums par Molotova – Ribentropa slepeno papildprotokolu, izgaisinot mītu par Baltijas valstu brīvprātīgu pievienošanos Padomju Savienībai.Tomēr līdz īstajai neatkarībai vēl bija ejams krietns laika sprīdis. Vēl bija iespaidīgās manifestācijas Daugavas krastmalā, ideoloģiskās cīņas ar tolaik spēcīgo interfronti, lemtspējīga parlamenta veidošana. Tomēr vispārliecinošākais neatkarības centienu apliecinājums bija 1989.gada 23.augusta «Baltijas ceļš», kad sakļauto roku pulsējums strāvoja caur Lietuvu, Latviju un Igauniju. Arī mēs, jelgavnieki, tur bijām. Šo rindu autoram tika uzticēts pie kultūras nama uzvilkt starta karogu. Pēc tam autobuss līdz Bauskas – Rīgas šosejai, kur katrs ieņēmām savu vietu. Nākamajā gadā šīs ļaužu ķēdes maršrutā tika iedegti atceres ugunskuri. Jelgavas novada politiski represēto apvienība lēma to kurt Svētbirzē. Šo tradīciju tā arī uztur, pulcējot daudzus apmeklētājus. Šogad uguns sārts tiks iedegts pulksten 11. Lūdzu, jelgavnieki, pulcēsimies un pieminēsim!Pēteris Āns
