Aptuveni simts politiski represēto apvienības «Staburadze» dalībnieku un citu novadnieku svētdien, 23. augustā, Svētbirzē iekūra ugunskuru un pieminēja 1939. gadā starp Vāciju un PSRS noslēgto Molotova – Ribentropa paktu, kas saistās ar Baltijas valstu okupāciju. Jelgavnieki piedalījās arī skrējienā «Sirdspuksti Baltijai», kas todien vienoja trīs Baltijas valstis.
«Mēs šeit pulcējamies deviņpadsmito reizi,» pie piemiņas akmens Pārlielupē Svētbirzē sacīja «Staburadzes» priekšsēdētājs Pēteris Āns. Pirmo reizi šeit atmiņu ugunskurs tika iekurts 1990. gada 23. augustā, atzīmējot arī grandiozās akcijas «Baltijas ceļš» pirmo gadadienu. Par cienastu – pīrāgiem, maizītēm un šo to grādīgu – bija parūpējusies pilsētas pašvaldība. Klātesošos uzrunāja arī pilsētas galva Andris Rāviņš, kurš aicināja būt vienotiem un tādējādi pārvarēt ekonomisko lejupslīdi. Pārdomas par savas paaudzes likteni pie ugunskura klāstīja politiski represētais Pāvils Neikšāns un sabiedriski rosīgais sirmgalvis Aldis Hartmanis. Pēcpusdienā Jelgavas Latviešu biedrības dalībnieki vairākās vieglajās automašīnās priekšsēdētāja Pauļa Rēveļa vadībā devās uz Iecavu, lai piedalītos un izteiktu atbalstu skrējienam «Sirdspuksti Baltijai», ar kuru tiek atzīmēta «Baltijas ceļa» divdesmitā gadadiena un kas ap pulksten 16 ceļā no Viļņas uz Rīgu sasniedza Iecavu. «Skrējēju šajā posmā bija vairāki simti, manīja ne tika Latvijas, bet arī Lietuvas karogus. Taču saviļņojošais brīdis bija īss. Tādēļ pēc tam, kad mūsējie bija savu kilometru noskrējuši, nolēmām pagarināt tikšanās prieku un devāmies uz pieminekli brīvības cīņās kritušajiem kadetiem pie Vareļiem, kur runājām par dzīvi un neatkarības cīņām,» stāsta A. Hartmanis. Viņš piebilst, ka diemžēl uz šo vēsturisko vietu Jelgavas – Garozas ceļa malā nav nekādas norādes. Skrējiens «Sirdspuksti Baltijai» sākās 23. augusta rītā Tallinā un Viļņā, vakarā abiem izejas punktiem kopīgi noslēdzoties Rīgā. Skrējienā piedalījās vairāk nekā 60 000 cilvēku, no kuriem aptuveni 50 000 – Latvijā.
