Tu tici savai jaunajai datorprogrammai, paļaujies uz savu radio staciju, kas izvēlas tavu mīļāko mūziku.
Tu tici savai jaunajai datorprogrammai, paļaujies uz savu radio staciju, kas izvēlas tavu mīļāko mūziku. Vai ir kaut kas liels, daudz lielāks nekā tu, kam tu vēl tici? Kam tic jaunieši – cilvēki, kuri dzīvot sākuši nesen un nav vēl pārbaudījuši dzīves vērtības? Vai tas ir Dievs? Liktenis? Vai tev pietiek ar ticību nākotnei?
Šoreiz žurkas alā viesojās un uzskatos par ticību un reliģiju dalījās trīs vidusskolēni. Kārlis Gudonis (16 gadu) ir puisis, kurš skolas dienas vada Jelgavas 2. ģimnāzijā. Inese Freimane (17 gadu) uzmanību sev pievērsusi, kļūstot par šā gada Lūcijas māsu. Edgars Kalniņš (16 gadu) dzīvo Jelgavā, taču sevi uzskata par pilntiesīgu kuršu pēcteci.
Kārlis: – Manuprāt, reliģija ir veids, kā ierobežot cilvēku – uzspiest tam kaut kādas uzvedības normas. Tas ir vislabākais veids, kā garīgi pakļaut sabiedrību. Nē, es uzskatu, ka cilvēkiem reliģija nav nepieciešama. Tā ir vajadzīga garā vājiem, kuri paši nespēj atbildēt par saviem grēkiem. Ir taču vienkāršāk aiziet pie mācītāja, izsūdzēt grēkus un dzīvot tālāk it kā nekas nebūtu noticis. Daudz grūtāk ir uzņemties atbildību par izdarīto, pārvarēt grūtības paša spēkiem un dzīvot ar apziņu, ka pats esi savas dzīves noteicējs. Es personīgi neticu ne Dievam, ne sātanam, taču uzskatu, ka pastāv kādi stiprāki spēki. Galvenais no šiem spēkiem ir daba. Mēs, paši to neapzinoties, pakļaujamies tai, jo viss jau ir izlemts. Ticība ir vajadzīga cilvēkiem, kuriem no tās ir labums, un katram tas pašam jāizlemj. Es neizjūtu vajadzību pēc tās.
Inese: Cilvēkam ir nepieciešams ticēt kaut kam augstākam – Dievam, liktenim, Budam vai Allaham. Es ticu Dievam, esmu luterāne, taču neapmeklēju baznīcu īpaši bieži. Godīgi sakot, man nav laika tam un arī – dievkalpojumi bieži liekas bezgalīgi gari. Mūsdienās uz baznīcu iet vecie cilvēki vai arī tie, kuriem ir grūti. Katram no mums pienāk tāds brīdis. Es pat nezinu, kas attur jauniešus no dievkalpojumu apmeklēšanas. Varbūt tās ir bailes un kauns no tā, kā reaģēs citi. Uz baznīcu vajadzētu doties pēc paša vēlēšanās, jo iet tur piespiedu kārtā vai tikai tāpēc, ka visi tā dara, būtu necieņa pret cilvēkiem, kuriem šī vieta ir svēta. Ticēt taču var arī neejot uz baznīcu. Katra lūgšana ir kā ieraksts dienasgrāmatā – tas atvieglo. Tomēr, domāju, ka pašlaik jaunieši netiecas kaut kam ticēt. Valda brīvība visās jomās (salīdzinājumā ar PSRS laikiem), un neviens nevēlas, lai tā tiktu ierobežota. Skolās gandrīz netiek runāts par šādām lietām un jaunieši netiek vadīti pretī ticības ceļiem.
Jaunieši tic sev. Manuprāt, tie ir labestīgi noskaņoti un nav kaut kādu negāciju varā. To vislabāk sapratu, pildot Lūcijas māsas pienākumus. Specskolās un bērnu namos mūs ļoti gaidīja, jo zināja, kāda ir mūsu sūtība. Parastajās skolās bieži mūs uzņēma ar nelielu izsmieklu, taču gandarījums bija milzīgs, kad spējām izskaidrot, ka cilvēkiem ir vajadzīga gaisma un Lūcija ir tās nesēja.
Man atmiņā palicis puisis, kurš, pēc izskata «krutais», ieraugot mūs skolā, iesaucās: «Ak Dievs! Trakās!», taču pēc tikšanās ar mums viņš sniedza man puķi, teikdams:» Jūs bijāt lieliskas»! Es neaizmirsīšu šīs mirdzošās acis, kas pauda neviltotu prieku.
Edgars: – Es nepieņemu kristīgo ticību un tās sludināto Dievu. Tā ir ticība, kas prasa asinis un varmācību. Es atzīstu mūsu senču dievus. Pie šīs atziņas nonācu, mācoties vēsturi, kur atklājas, kā mūsu tautai tika uzspiesta šī ticība. Manuprāt, latvieši, kuri iet uz baznīcu, ir kā pakalpiņi. Esmu bijis baznīcā, taču nekad neesmu tur skaitījis lūgšanu. Varbūt šis naids nāk no kuršu asinīm, kas rit manī. Nekādā veidā nevēlos pakļauties manas tautas apspiedējiem. Savas domas paužu arī, rakstot dziesmas nesen nodibinātajai grupai «Black Winter». Cilvēkam ir jātic kaut kam, lai nebūtu jāskaita mušas pie griestiem. Apziņa par ticības nepieciešamību rodas augot un pilnveidojoties. Esmu laimīgs, dzīvojot laikā, kad valda ticības brīvība.
Mani interesē sātanisms. Pētot šo ticību un nodarbojoties ar tās rituāliem, es sapratu, ka tā ir nopietna lieta. Ar to nevajadzētu nodarboties tikai «zīmēšanās» pēc, jo darot to, neapzinoties šīs lietas nopietnību, beigas, nepārspīlējot, var būt letālas. Parasti cilvēki, kuri sātanismu uztver nopietni, to neizrāda. Nevajag ieiet galējībās, jo, kā teikts vienā no sātanisma noteikumiem, – par nenormālajiem sātans neatbild. Man sātanisms liekas daudz pieņemamāks nekā kristietība, jo tas sniedz cilvēkam izvēles tiesības un gara brīvību. Izpratne par sātanismu nāk tikai ar gadiem – to esmu secinājis trijos gados kopš interesējos par to. Esmu pateicīgs sātanismam, jo tieši tas man lika pievērsties savai tautai.
Diskusijā par reliģiju jauniešu vidū «Pagrabs» aicina iesaistīties arī savus lasītājus.
