Pēdējo nedēļu laikā, klausoties, kas notiek Latvijā, arvien biežāk prātā ienāk doma, ka Zemgali un jo īpaši Jelgavas pusi reizē ar krīzi apsēdis kāds nelabais. Kāds, kas iemidzina, sasien rokas un prātus, neļauj celties, iet, rīkoties tad, kad tas visvairāk varētu noderēt. Pirms kāda laika izskanēja ziņa, ka visā Latvijā siltināšanai pieteikušās 46 mājas. No ceturtās lielākās pilsētas Jelgavas – knapi viena, un redz, arī tur cilvēki joprojām nav pārliecināti, ka tas jādara. Nupat dzirdam, ka zinoši nevalstisko organizāciju sadarbības partneri saka – Zemgalē organizācijas esot kūtras, tās maz iesniedzot pieteikumus projektiem ģimenes, bērnu un jaunatnes jomā. Protams, iemesli un apstākļi katram savi, tomēr abos gadījumos runa ir par rokās ieliktu, bet nepaņemtu naudu. Vēl grūtāk saprotama ir vēsts, ka ap 40 tūkstošiem trūcīgu Latvijas iedzīvotāju gandrīz 250 vietās regulāri saņems bezmaksas (ES finansētus) pārtikas produktus, bet jelgavnieku viņu vidū nebūs. Varētu tikai priecāties, ja nesaņemtu tāpēc, ka nevajag. Nē, diemžēl ne Jelgavā, ne Jelgavas novadā mazturīgu personu netrūkst. Pilsētā vien ir gandrīz pusotrs tūkstotis cilvēku, kuru ienākumi ir zemāki par 90 latiem un kuriem miltu, auzu pārslu un makaronu paka būtu reāls papildinājums iztikai.Diemžēl Jelgavas mazturīgie pie šiem produktiem netiks, jo neviens nebija papūlējies pieteikties. Tas nemaksāja naudu, neprasīja daudz laika, tikai vēlēšanos. Sarkanā Krusta komitejas amatpersonu taisnošanās, ka neesot piemērotu telpu pārtikas glabāšanai, turklāt trūcīgo personu saraksti pārāk bieži mainoties, izklausās pēc tikai treknajiem gadiem piedienīga slinkuma.
