Augusta un vasaras beigas, kad bērni gatavojas atgriezties skolā, man liekas piemērots laiks, lai salīdzinātu Latvijas un Jaunzēlandes izglītības sistēmas. Kopš esmu Latvijā, šķiet, visas sarunas ar šejieniešiem nonākušas līdz krīzes tēmai un galu galā – līdz situācijai, kas šonedēļ pēc atgriešanās mācību iestādēs sagaida skolotājus un skolēnus. Un tas ir labi, jo maz ir tādu, kurus neietekmē pārmaiņas izglītībā. Gadu gaitā arī Jaunzēlandi šajā jomā skārusi virkne izmaiņu, un tagad – arī krīzes iespaidā – tiek veiktas reformas, lai mazinātu spiedienu uz izglītības iestādēm. Jaunzēlande vēsturiski ir agrāra valsts, daudzi dzīvo nelielās apdzīvotās vietās un nodarbojas ar lauksaimniecību. Tā kā skolas ar internātiem parasti neuzņem skolēnus līdz 13 gadu vecumam, vitāli svarīgas bija un joprojām ir mazas skolas, kurās varētu mācīties šo reģionu bērni. Lauksaimniecībai kļūstot vairāk mehanizētai, īpaši deviņdesmitajos gados šajos reģionos dzīvojošo skaits saruka, bieži vien atstājot skoliņas ar mazāk nekā 30 bērniem. Tās vairs nespēja izdzīvot, līdz ar to skolēniem nācās braukt ar autobusiem ievērojamus attālumus uz skolām citās apdzīvotajās vietās. Tobrīd skolu slēgšanu uztvēra ar lielu pretestību, bet drīz cilvēki pieņēma realitāti, un pašlaik šis jautājums vairs nav tik aktuāls. Realitāte bija arī tā, ka pedagogi palika bez darba. Par labu nāca tas, ka Jaunzēlande tajā laikā neizjuta finansiālo krīzi un varēja atrast citu darbu. Taču Latvijā plašajām izglītības reformām nevarētu būt vēl nepiemērotāks laiks kā tagad.Jaunzēlandē var mācīties arī no attāluma, mammām pildot skolotāja pienākumus. Tas iespējams tikai līdz 13 gadu vecumam, kad bērns tiek nosūtīts uz internātskolu. Jaunzēlandē daudzi vidējās izglītības iegūšanai izvēlas internātskolu, un arī es pats četrus gadus vidējo izglītību apguvu netālās pilsētas Dunedinas internātskolā. Aptuveni 120 tūkstošu iedzīvotāju pilsētā bija piecas skolas ar lieliem internātiem. Manuprāt, šajā piemērā var saskatīt līdzību ar to, kas pašlaik notiek Latvijā. Skaidrs, ka tas nekādā ziņā nevar attaisnot pedagogu algu ievērojamo samazinājumu, bet varbūt šis stāsts ļaus saprast, ka skolu loma krītas un dažu mācību iestāžu slēgšana nav unikāla pieredze tikai Latvijai vien. Cerams, pašreizējā situācija ir īslaicīga un, saskatot gaismu tuneļa galā, cilvēki sāks atgriezties Latvijā, bet skolu nozīme atkal augs.
