Tagadējie Jelgavas novada iedzīvotāji Džodija un Edvards Brankampi pirms gada juridiski kļuva par četru bērnu vecākiem. Viņiem adopcijas process laimīgi noslēdzies, un ģimene var atviegloti uzelpot, lai gan atzīst, ka tas nav bijis sarežģīti. Tieši otrādi – institūciju pārstāvji bijuši izpalīdzīgi un pretimnākoši. Šogad vecākā meita nosvinējusi 15. dzimšanas dienu, bet jaunākajai atvasei ir deviņi gadi.Kad ģimene no Amerikas pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, tai radusies vēlme izdarīt ko ļoti labu. Kļuvis par mācītāju, Edvards sāka izjust patiesu aicinājumu būt tēvam. Kopā ar kundzi viņi savā brīvajā laikā apmeklēja bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpes centru, lai rotaļātos ar tā iemītniekiem, dāvātu viņiem savu sirds siltumu un mīlestību. Taču drīz vien pāris saprata, ka centrs nav tas, kas mājas, un izlēma savā aprūpē ņemt vienu puisēnu. «Bet mūsu sirdīs «ielēca» visi četri – bērni no vienas ģimenes, kuri, kā vēlāk izrādījās, ir ar smagu pagātnes stāstu,» atceras Džodija.Bērnu sociālā attīstība neatbilda viņu vecumam, mazajiem bijusi ļoti nepieciešama mīlestība un kāds, kas viņus pasargā, jo iepriekšējā ģimenē viņi saskārušies ar vardarbību. Sākumā Džodija un Edvards izvēlējās audžuvecāku statusu un pēc tam sāka kārtot adopcijas lietas. Bērni tika ne vien mīlēti, ar viņiem pacietīgi strādāts, lai iemācītu pavisam vienkāršas lietas, novilktu robežas un iepazīstinātu ar kārtību, kas valda ģimenē. Vecāku vēlme bija bērnos ieaudzināt ģimenes dzīvi caur attiecībām, kur valda mīlestība, savstarpējā cieņa, pietāte, rūpes citam par citu. Džodija atzīst, ka bērni to pieņem un patiesi cenšas. «Rezultāts katru dienu ir arvien labāks. Mēs patiešām esam ļoti laimīgi – visi seši. Ar vīru esam izdarījuši visvērtīgāko darbu uz šīs pasaules – atgriezuši laimīgā bērnībā un dzīvē četras mazas dvēselītes. Esam pozitīvi ietekmējuši četru cilvēku dzīves, par ko ir ļoti liels prieks,» sajūsmu neslēpj Džodija.
