Pēc 13 un 8 gadu darba garīdznieki Tālis Rēdmanis un Arnis Vizbelis atstāj Jelgavu.
Septembrī gan jelgavniekiem, gan lauku draudžu dalībniekiem iznāk šķirties no diviem iecienītiem garīdzniekiem – Sv.Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja Tāļa Rēdmaņa un Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu draudzes priestera Arņa Vizbeļa. Pirmajam ceļš ved uz Berlīni, kur viņš pildīs latviešu draudžu mācītāja pienākumus visā Vācijā. Otrajam ceļš ir tuvāks – tepat uz Iecavu, kur būs jāuzņemas prāvesta pienākumi šovasar uzbūvētajā dievnamā. Lai arī ģeogrāfiskie attālumi dažādi, tomēr ievērojamas pārmaiņas draudžu dzīvē radīsies gan vienā, gan otrā vietā. «Priestera Arņa aizbraukšanu pārdzīvojam līdz asarām. Viņš bija ļoti labs, dievkalpojumu vadīja ne tikai latviešu, bet arī poļu un krievu valodā,» teic Broņislava Krasovska, kas tikko iznākusi no katoļu katedrāles, kur beidzās dievkalpojums poļu valodā. Līdzīgi par to, ka T.Rēdmaņa daudziem pietrūks, saka darbīgā Sv.Annas luterāņu draudzes padomes locekle Zaija Kēlere. Arnis Vizbelis: «Jelgava paliek mana pilsēta» – Katoļu baznīcā valda stingra kārtība – ja bīskaps priesterim teic, ka jādodas uz jaunu kalpošanas vietu, tad šis lēmums vairs netiek apspriests. Bet kā jūs personīgi jūtaties, atstājot Jelgavu? Tā ir, ka, pieņemot priestera kārtu, mēs solām paklausību. Tīri cilvēciski arī katoļu mācītājiem gadās kādi untumi, bet es priecājos, ka Iecava taču nav tālu, tuvāk nekā Kalnciems, kur, braucot no Jelgavas, kalpo mūsu priesteri. Katoļiem pieņemts, ka mācītāji vienā draudzē kalpo apmēram sešus gadus. Tad seko jauns norīkojums. Jelgavā jau biju nokalpojis astoņus gadus – vairāk par šo nerakstīto normu. Lai nu kā, bet Jelgava paliek mana pilsēta. Tieši šeit, būdams Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes students, es pievērsos Dievam, 1993. gadā šajā pašā katedrālē tiku kristīts un nolēmu mācīties Rīgas Garīgajā seminārā. – Var teikt, ka šis jums ir paaugstinājums amatā, bijāt priesteris, tagad prāvests. Saskaņā ar katoļu baznīcas kārtību prāvests ir bīskapa palīgs. Es jau arī līdz šim Līvbērzes baznīcā skaitījos prāvests. Šim amata nosaukumam nav tik būtiskas nozīmes. Dzīve vienkārši turpinās, un ir atrasts piemērotākais kalpošanas veids. Acīmredzot Iecava par jauno vietu man tika izvēlēta tādēļ, ka tā ir tuvu arī Rīgai, kur strādāju Garīgajā seminārā – studentiem lasu morālteoloģiju. – Kādi ir pirmie iespaidi par Iecavu? Kā domājat pārvarēt šo krīzes laiku?23. augustā biju uz jaunuzceltās baznīcas iesvētīšanu. Tās tornis ir labi pamanāms, iebraucot Iecavā no Rīgas puses. Draudze tur pastāv jau desmit gadu, ik svētdienu nākuši uz pagaidu kapelu aptuveni trīsdesmit cilvēku. Vairāk tur arī nebija vietas. Tagad jaunajā dievnamā draudze var izaugt. Iecavas baznīca būvēta ar vācu katoļu ziedojumu atbalstu. Kopš pamatakmens ielikšanas pagājuši seši gadi. Jūt līdzekļu trūkumu. Pašiem katoļu mācītājiem gan ir vieglāk. Dzīvojot celibātā nav jāsūta bērni uz skolu, nav jāmaksā kredīti. Pārdzīvoti grūtāki laiki, gan pārdzīvosim arī šos.Tālis Rēdmanis: «Pieņemu izaicinājumu»– Ja Ārpuslatvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Elmārs Rozītis uzaicināja jūs jaunai atbildīgai misijai, tad tā, bez šaubām, ir atzinība. Bet kā radies šāds amats baznīcā ārpus Latvijas? Pēc aptuvenām ziņām, Vācijā dzīvo ap desmit tūkstošu latviešu. Šajā valstī, reģistrējot iedzīvotājus, tostarp izsniedzot darba atļaujas, tiek prasīts norādīt ticību un konfesiju. Diezgan daudzi no šiem Vācijā dzīvojošajiem latviešiem norādījuši, ka ir luterāņi. Līdz ar to no viņu atalgojuma tiek atskaitīts nodoklis Vācijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Taču vācieši sapratuši, ka nebūtu pareizi iekasēt naudu par garīgo aprūpi, ko viņi var nodrošināt vienīgi vācu valodā. Tā nu radās doma, ka Vācijā vajadzīgs latviešu mācītājs, kas tur kalpotu pastāvīgi. Nezinu, kādēļ arhibīskapa izvēle krita tieši uz mani, bet agrāk sadarbojušies gan esam. Es šo piedāvājumu uztveru kā dzīves izaicinājumu. Mans pirmais dievkalpojums Vācijā plānots mūsu vēstniecībā Berlīnē valsts svētkos 18. novembrī. – Viena lieta, ka latvietis atzīst savu ticību, norādot to personas dokumentos, taču pavisam cita lieta ir aktīva draudzes locekļa dzīve, tostarp dievkalpojumu apmeklēšana. Skaidrs, ka nekur ārzemēs nebūs lielas latviešu draudzes ar savu baznīcu. Akcents ir uz mazām, tā saucamajām mājas kopām, kas, darbojoties atsevišķi, izveido lielāku draudzi. Kā teica arhibīskaps Rozītis, ceļošana pa Vāciju man ir nodrošināta. Viņš ar humoru piebilda, ka jaunajā darbā nebūšot arī jāsūkstās par priekšgājēju kļūdām un varēšot priecāties vienīgi par savām, jo būšu pirmais, kurš šādu amatu pildīs Vācijā. Nupat šajās dienās tikos ar atvaļinājumā atbraukušo jelgavnieci Elīzu Zikmani, kas ordinēta par mācītāju Ārpuslatvijas baznīcā un jau septīto gadu kalpo Anglijā. Viņa atzīst, ka trimdas draudzes ir ļoti nepastāvīgas. Tiklīdz rodas labāks darba piedāvājums, cilvēki dodas prom, jo māju izjūta kādā vietā ārzemēs ir retajam. – Kāda ir sajūta, atstājot Latviju? Atmodas gados stājoties «Baltijas ceļā» vai ejot uz barikādēm, droši vien neviens nedomājām, ka var iznākt dzīties pakaļ cilvēkiem, kuri pametuši Latviju. Mans uzdevums ir censties saglabāt viņos latvietību un domu par atgriešanos tēvzemē. – Šķiet, Latvijā lielai daļai mācītāju, kuri noslēguši līgumus ar virsvaldi, var rasties grūtības ar algām. Kā zināms, tās jau gadu tiek maksātas no kredīta, ko izsniegusi ASV Misuri Sinode ar domu, ka veiksies Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas nekustamo īpašumu apsaimniekošana. Taču pašlaik darījumi ar nekustamajiem īpašumiem ir ļoti sarukuši. Gribētos domāt, ka virsvaldes administratīvā komanda, kas darbojas mācītāju algu lietās, ir pietiekami talantīga, lai šeit viss būtu kārtībā. Taču jāatzīst, ka turpmāk, saņemot algu no Vācijas evaņģēliski luteriskās baznīcas, jutīšos stabilāk. Darba līgums man ir uz pieciem gadiem. Runājot par baznīcas īpašumiem, uzskatu, ka vajadzētu ciešāk sadarboties lielajām pilsētu un mazajām lauku draudzēm. Piemēram, Zviedrijā viena liela draudze var aprūpēt vairākas baznīcas. Daudzviet mums laukos mazajām draudzēm nav pa spēkam uzturēt savu veco dievnamu, kas ir arhitektūras piemineklis. Manuprāt, ciešāk vajadzētu sadarboties Kalnciema-Klīves un Sv.Annas draudzei, kurās abās es kalpoju. Aleksandrs Stepanovs Dzimis 1971. gadā un audzis Jelgavā. Studējis Rīgas Garīgajā seminārā un Laterānas Pontifikālajā universitātē Romā. Priesterību pieņēmis 1998. gadā.Arnis Vizbelis Dzimis 1972. gadā Aizkrauklē. Studējis Rīgas Garīgajā seminārā un teoloģijas augstskolā ASV. Priesterību pieņēmis 2001. gadā, un kopš tā laika kalpo Jelgavā. Tālis Rēdmanis Dzimis 1961. gadā Cēsīs un audzis Raunā. Studējis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē un LELB Lutera akadēmijā. Par mācītāju ordinēts 1991. gadā, kopš 1996. gada kalpo Jelgavā. No 2000. līdz 2006. gadam vadījis kristīgo portālu «Zvans». Precējies, ģimenē četri bērni.
