Ļoti bieži par mūsu bērnu labāko draugu kļūst televizors.
Ļoti bieži par mūsu bērnu labāko draugu kļūst televizors. Ja vecāki aizņemti darbā, tas aizvieto gan mammu, gan tēti. Ar to kopā viņš pavada visvairāk laika. Tas bērnam pastāsta, kas ir labs, kas slikts. Bērni cenšas līdzināties seriālu varoņiem, atdarināt tos. Mamma un vecmāmiņa iemīļotās ziepju operas laikā ir nerunājamas. Mazmeita uzskata par pašsaprotamu, ka tad, kad viņa skatās televizoru, pārējiem ģimenē jāstaigā uz pirkstgaliem…
Kad bērniņš skatās televizoru, viņa augumiņš ir sastindzis. Skatiens ir it kā pielipis ekrānam. Bērns ir atslēdzies, nedzird, ka viņu uzrunā, neredz, kas notiek apkārt. Par to esmu pārliecinājusies pati. Kad meita bija maziņa, apģērbt viņu pastaigai varēja vienīgi televīzijas reklāmu laikā.
Televīzijas programmas bieži izraisa spēcīgas emocijas. Sižeti nomaina cits citu. Jau pēc pusstundas pie televizora bērna nervi ir sakairināti, un visu, kas notiek uz ekrāna, viņš uztver ļoti nopietni.
Kāpēc nav labi skatīties televīziju?
Sēdēšana pie televizora ir pasīvs laika kavēklis. Bērniem būtu vairāk jākustas, tas nepieciešams viņu ķermeņa attīstībai. Bērnībā veidojas ieradumi, kuri bieži paliek nemainīgi līdz pat dzīves beigām. Ja mazais ir pieradis brīvo laiku pavadīt pie televizora, vēlāk viņu grūti izvilkt pastaigāties.
Televizora skatīšanās bremzē iztēles attīstību
Skatoties attēlu televizorā, bērnam nav nepieciešamības kaut ko iztēloties. Viss ir parādīts. Kad bērnam stāsta vai lasa pasaku, viņš ir spiests iedomāties darbības vietu, darbojošās personas. Pasakās bieži ir daudz nežēlības, taču tā nav vizualizēta, un labā priekšā ļaunais atkāpjas. Bērns zina, ka pasaka nav īstenība. Kad mazais klausās pasaku, attīstās viņa iztēle. šīs iemaņas noderēs pieaugušo dzīvē – problēmu risināšanai, radošajā darbā.
Bērna neattīstītā iztēle ir redzama viņa zīmējumos. Bieži tajos ir ainas no multfilmām. Daudzas bērniem domātās filmas neatšķiras no pieaugušo spriedzes kino. Atšķirība ir tikai tā, ka multiplikācijas filmu varoņi var būt fantastiski līdz bezjēdzībai.
Interese par pasauli var tikt sakropļota
Ir būtiska atšķirība starp televizorā redzēto un paša piedzīvoto – kad ir iespējams apstāties, pieskarties, pasmaržot. Pat skaistās un izglītojošās filmas par dabu nespēs aizstāt pastaigas mežā, gar jūras malu, zvērudārza apmeklējumu.
Televīzija – laika zaglis
Pie televizora pavadītais laiks nozīmē, ka bērns tajā laikā nav zīmējis, lasījis grāmatas, strādājis rokdarbus, sportojis, sarunājies vai vienkārši spēlējies. Televizors nespēj aizstāt draugu.
Bērns pie televizora mums ir ērtāks. Tad ir miers, nevajag ar viņu nodarboties, kopā spēlēties. Taču mums būtu jārāda bērnam, kā interesanti var pavadīt laiku.
Televīzija nepareizi atveido pasauli
Lielākā daļa filmu varoņu ir nedabiski – vai nu labie, vai sliktie. Dzīvē tā nemēdz būt. Televīzija rāda satriecošus notikumus – katastrofas, vardarbību, nedabiskas tieksmes starp cilvēkiem.
Televīzija padara nejūtīgāku
Lielākajā daļā bērnu multfilmu noris nemitīga cīņa – cits citu dauza, spridzina, šauj. Bet cietušajam nesāp. Etalons tam ir bērnu un pieaugušo iemīļotā multfilma par Tomu un Džeriju. Lielākajai bērnu daļai kaušanās neasociējas ar sāpēm, nāve – ar izmisumu. Televīzijā nogalināšanu rāda bez tai sekojošajām ciešanām. Tā bērniem var rasties pārliecība, ka nogalināšana ir kaut kas līdzīgs rotaļai.
Bērni bieži skatās raidījumus, kuri nav domāti viņiem. Kopā ar vecākiem vēro informatīvus raidījumus, dokumentālas filmas.
Televīzija rāda agresīvas uzvedības piemērus
Televīzijā pārspēku redz daudz reižu vairāk nekā reālajā dzīvē. Jaunajās multiplikācijas filmās uzvar spēks, nekaunība, naids. Bērni atdarina agresīvo varoņu uzvedību.
Tomēr televizors nav ļaunuma ierocis
No tā var gūt daudz labumu. Ja televīzijai bērna dzīvē ir galvenā loma, tai ir negatīva nozīme. Saprātīgi rīkojoties, televizors var kļūt par bērna skolotāju. Ģimenes lokā jānosaka, cik ilgi un ko bērns skatīsies. Svarīgi, lai televizora skatīšanās ierobežošanu bērns neuztvertu kā sodu. Paskaitīsim, cik stundas mēs paši pavadām pie televizora, jo bērni atdarina vecākus.
