Kalnciems pēc 18 pilsētas godā pavadītajiem gadiem kopā ar lauku teritoriju pārtapis pagastā.
Atvasaras saulīte Kalnciemā spīd tāpat kā senāk. Darbojas šūšanas uzņēmums, vēl dažas ražotnes. Kā parasti, bērni, nākot mājās no skolas, iegriežas bibliotēkā palasīt vai vismaz uzspēlēt internetā spēlītes. Arī plāksne uz Kalnciema administratīvā centra ēkas Lielupes krastā ir vecā – Kalnciema pilsētas dome. Līdzīgi ir ar Kalnciema pilsētas vidusskolu. Arī tās nosaukums nav mainīts. Taču patiesībā augusta beigās lietas ir mainījušās. Proti, saskaņā ar Jelgavas novada Domes lēmumu Kalnciemam vairs nepienākas pilsētas vārds. 2008. gadā pieņemtais «Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums» visu valsts teritoriju sadalījis tā sauktajos novados un pilsētās. Cita varianta nav. Pilsētas ar lauku teritoriju, kāds bija Kalnciems, Sabile, Staicele, Ilūkste un daudzas citas vietas Latvijā, nonāca ārpus likuma. Spēcīgākās mazpilsētas izveidoja savus novadus. Tā, piemēram, tapuši Kandavas, Ilūkstes, Alojas novadi. Ar Kalnciemu (un vēl dažām mazpilsētām) ir citādi. Tas pievienots Jelgavas novadam un tādējādi turpmāk skaitīsies pagasts. Šaubās par statusa ilgtspējībuKalnciemniece ar pusgadsimta stāžu Rita Ķirsone, kas savulaik bija galvenā vietējā rūpniecības uzņēmuma – būvmateriālu kombināta – ražošanas daļas vadītāja un tagad ir darbīga novadpētniece, uzskata, ka ilgi tāds īsti neriktīgs statuss Kalnciemam nevarētu palikt. Jelgavas novada Domes priekšsēdētāja vietniece agrākā Kalnciema pilsētas galva Aija Tračuma piekrīt, ka tiešām Kalnciems nav pagasts klasiskajā izpratnē. Tajā nekad nav bijusi attīstīta lauksaimnieciskā ražošana, bet gan rūpniecība. Tomēr, viņasprāt, tagadējais situācijas risinājums ir iedzīvotājiem labvēlīgs un likumam piekritīgs. Jāpiebilst, ka pagasta iedzīvotajiem salīdzinājumā ar pilsētniekiem varētu būt mazāki nekustamā īpašuma un zemes nodokļi. Turklāt ir lielākas iespējas piesaistīt Lauku atbalsta dienesta finansējumu. Politiķe nelolo cerības«Tagadējam Kalnciemam es neredzu attīstības iespējas. Tas arī mazina vajadzību saglabāt pilsētas statusu,» atzīst A.Tračuma.Daudzi skolu beigušie jaunieši pilsētu atstāj. Tomēr, ja bērnudārzu «Mārīte» apmeklē 110 mazuļu un pirmajā klasē skolas gaitas sāk četrpadsmit jauno kalnciemnieku, perspektīva ir. Apkures parāds nedrīkst augtPatlaban Kalnciemā pat uz ielas runā par tuvāko perspektīvu – ziemu. Parasti līdz nākamajai apkures sezonai vismaz lielākā daļa parādnieku savas saistības dzēš, šovasar tas nav veicies. Nesamaksāti atlikuši 12 tūkstoši latu. Jaunā Kalnciema pagasta pārvaldniece Gaļina Koroļova atzīst, ka tas ir sāpīgs jautājums. Viena no viņas ikdienas rūpēm ir 169 pagastā oficiāli reģistrētie un vēl nereģistrētie bezdarbnieki, kā arī pabalstu saņēmēji. Ar dažādu institūciju atbalstu drīzumā sāks darboties vairāki kursi, kur maksā stipendijas, iedzīvotājiem būs iespēja iesaistīties atalgotos pilsētas labiekārtošanas darbos. Tad jau ir vairāk cerību, ka arī apkures parāds būs nomaksāts. Vicemērs pārkvalificējas par elektriķiAgrākais Kalnciema pilsētas Domes priekšsēdētāja vietnieks Vladimirs Jeremejevs, kurš astoņus gadus nodarbojies ar pilsētas saimniecības lietām, pēc pašvaldību vēlēšanām palika bez agrākā amata un patlaban bezdarbnieku kursos savas inženiera zināšanas specializē elektriķa profesijā. Viņš uzskata, ka 12 tūkstošu parāds «Latvijas gāzei» Kalnciemam nav īpaši satraucošs. Ja, apkures sezonai sākoties, kārtējie maksājumi tiks segti kaut cik normāli, ziemā iztikt varēs. Sliktākā gadījumā pastāv variants pāriet uz malkas apkuri, kas ir netīra, taču lētāka. Deviņdesmitajos gados Kalnciemā izbūvētie malkas katli, ko, nodokļus un algas nemaksājot, kurināja daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji, stāv vecajās vietās. Dažam būtu gan vajadzīgs remonts.Mīnusi un plusiIkdienas dzīve Kalnciemā rit mierīgi. Kā stāsta pašvaldības policists Juris Vīksna, audzis ģimenes skandālu skaits. Tā jau esot veca patiesība, ka tajā mājā, kur ienāk nabadzība, saticība iet prom. Šoruden reģistrēti pieci gadījumi, kad dārzos slepus norakti kartupeļi, zādzība izdarīta trūkuma dēļ. Bēdīgi arī, ka Lielupē neķeroties zivis. Pensionētais ugunsdzēsējs Kārlis Vicinskis to skaidro ar Jelgavas Cukurfabrikas likvidēšanu. Agrāk tās notekūdeņi zivis pievilinājuši. Pie mīnusiem var pierakstīt arī to, ka trūkuma dēļ Kalnciema bibliotēka kopš februāra nav varējusi nopirkt nevienu grāmatu. Tomēr ir arī labās puses: ERAF iesniegti projekti skolas, veselības centra, bērnudārza energoefektivitātes uzlabošanai, sabiedriskā organizācija «Kaigi» taisās būvēt bērnu laukumu, kultūras nama vadītāja Dace Dalgā aicina kopā pensionāru kluba «Sarma» dalībniekus, organizē braucienu uz Dailes teātra viesizrādi Slampes kultūras namā. Vēl par vienu labu jaunumu izstāstīja Kalnciema pastā. Proti, salīdzinājumā ar jūniju audzis «Zemgales Ziņu» abonentu skaits. Tātad kalnciemniekiem palielinās interese par to, kas notiek Jelgavā un rajonā, tagad novadā. Viņi kļūst darbīgāki sava likteņa noteicēji. No Kalnciema pilsētas vēstures Apdzīvotas vietas līdzšinējās Kalnciema pilsētas teritorijā starp Kaigu purvu un Lielupes kreiso krastu izveidojas 19. gadsimta beigās, kad, izstrādājot vietējās māla atradnes, šajā vietā sākas ķieģeļu ražošana. Augstāko līmeni tā sasniedz 19. un 20. gadsimta mijā, kad strauji būvējas rūpniecības centri Rīga un Jelgava. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Kalnciemā atjaunojas ķieģeļu ražošana, taču tā nesasniedz līmeni, kāds bija pirms Pirmā pasaules kara. Ķieģeļu ražošana Otrajā pasaules karā cietušajos ķieģeļu cepļos atsākas 1946. gadā 1949. gada 16. jūnijā dibināts Kalnciema strādnieku ciemats. Pamatojoties uz šo faktu, 2009. gada jūnijā tika atzīmēta Kalnciema pilsētas 60 gadu jubileja. Attīstoties būvmateriālu ražošanai, Kalnciema ciematam 1961. gadā piešķirts pilsētciemata statuss, 60. – 80. gados tajā dzīvo vairāk nekā trīs tūkstoši iedzīvotāju. Kalnciema būvmateriālu kombinātā strādā ap 1200 darbinieku, kas gadā saražo 60 miljonu ķiegeļu, no kuriem uzbūvēti jaunie dzīvojamie rajoni Rīgā, Jelgavā un citviet. Pilsētā ir slimnīca, vidusskola. 1991. gadā Kalnciema pilsētciematam tiek piešķirts pilsētas statuss. Deviņdesmito gadu ekonomiskās krīzes apstākļos pilsētas iedzīvotāju skaits samazinās līdz diviem tūkstošiem. Gadā saražoto ķieģeļu skaits nepārsniedz piecus miljonus. 2008. gadā Kalnciemā tiek pārtraukta ķieģeļu ražošana. Turpina darboties šūšanas, skaidu granulu un dažas citas nelielas ražotnes.Kā klājas Kalnciemā?Līga Sorokina, strādā pastā Nekas īpaši nemainās. Vairāki dokumenti tagad būs jākārto Jelgavā, bet citādi mums te saglabājusies sava pārvalde. Starp citu, var piebilst, ka «Zemgales Ziņu» abonentu Kalnciemā kļuvis vairāk.Vladislavs Deviņdesmito gadu krīzes laikā labi noderēja malkas apkure. Paši kurinājām, mazāk bija jāmaksā. Augšupejas gados ierīkotā gāzes apkure tagad sanāk dārga. Kā šo ziemu pārdzīvosim, nezinu.Valērijs Vasiļjevs Dzīve beidzamajos gados gāja uz augšu. Dzīvokļi te bija lētāki, ķieģeļu ražotni centās glābt, darbu varēja dabūt Rīgā. Veidojās ģimenes, dzima bērni. Taču tagad ražotnes veras ciet. Labi, ka daudziem ir mazdārziņi, bet tā taču nav pamatnodarbošanās! Jurijs Golovins Iet ļoti smagi. Jaunie cilvēki cieš no grūti atmaksājamiem kredītiem, bet tos drīkst ņemt tikai ļoti vēsu prātu. Manuprāt, ja ogles vestu no Sibīrijas, apkure sanāktu lētāka. Taču šodien kurināmo iepērk tālākās zemēs. Agrāk gan te ražošana bija pamatīga.Konstantīns Koržeņevskis, students un ugunsdzēsējs Vairāk dzīvoju pa Rīgu. Cilvēki spriež, ka, dzīvojot lielajā novadā, Kalnciemam būs grūtāk piesaistīt līdzekļus. Savu nākotni ar dzimto pilsētu pagaidām nesaistu. Studēju par sakaru inženieri. Vēlāk, kad būs pieredze, varbūt varētu atgriezties un dot citiem darbu. Artūrs Jankovskis, students Nākotni redzu gaišās krāsās – ir taču jācer uz labāko. No Latvijas negribētu braukt prom, Kalnciemā gan droši vien nepalikšu.
