Par režisoru Valdi Pavlovski stāsta prieks, kas redzams mazo skatītāju acīs viņa radīto leļļu teātra izrāžu laikā.
Jau vairāk nekā desmit gadu par savējo varam saukt Latvijas Leļļu teātra dramaturgu, režisoru un aktieri Valdi Pavlovski. Iespējams, kādam lasītājam šis vārds neko neizteiks, bet viņa darbi runā paši par sevi. Cik daudzi no mums zina, ka Valda sacerēts ir vēsturiskās dziesmas «Atmostas Baltija» teksts, ka brīnišķīgais bērnu lugas varonis lapsēns Blēdis vai delverīgie zēni no izrādes «Nāc pie puikām» ir viņa radīti un iestudēti, un kur nu vēl tautā iemīļotās «Eolikas» dziesmu teksti… Valdis ir arī grandiozā «Latvijas Radio 2» pasākuma «Muzikālā banka», daudzu iemīļotā vasaras koncerta «Jāņi dzied» idejas autors un ilggadējs režisors, un tā varētu uzskaitīt vēl un vēl. Taču ikdienā Valdis ir lielisks vīrs, tētis trim burvīgām meitām, omulīgs vectētiņš savam mazdēliņam un vēl nesen daudzu «Jundas» bērnu iemīļots pasniedzējs. Atpakaļ pie senču saknēmSavā lauku mājā Ozolnieku novadā apbrīnojamā mierā un klusumā dzimst daudz jauku Valda Pavlovska darbu ideju. Tā māksliniekam ir īpaša vieta ar savu auru, un svešiniekiem uz šo pasauli vārtiņi ir cieši aizvērti. Dzīvi Valdis tver pilnām saujām un ir laimīgs, ka to bauda pēc savas sirds patikas. Mūsu saruna notiek mājas dārzā, putnu čivināšanas pavadīta, kad meitas aizvestas uz skolu, izdzerta rīta kafija un saulīte pa zemes virsu staigā. Kā «Rīgas puisis» nokļuvis šai pusē? Valdis stāsta, ka viņa dzīve metusi neskaitāmus līkločus, bet beigu beigās sirds vienalga ir tur, kur tā jūtas vislabāk. «Gan mans tēvs, gan sievasmāte savulaik bija jelgavnieki. Tā sanāca, ka dzīve mūs «iesvieda» lielpilsētā, kur arī ar Diānu satikāmies. Pirms 11 gadiem, kad sākām ilgoties paši pēc savas mājas, vispirms nolēmām to meklēt Jūrmalā, Saulkrastos, bet tad pamazām nolaidāmies uz zemes. Tas bija laiks, kad cilvēki «Bankā Baltija» zaudēja naudu, arī mani uzkrājumi tur palika, bet māju gribējās… Mans pirmais kredīts kā Leļļu teātra režisoram un Kultūras akadēmijas pasniedzējam bija pieci tūkstoši latu, bet ar 36 procentiem gadā, ko visu arī godīgi atmaksāju. Tā tikām pie savas mājas Jelgavas pusē,» stāsta Valdis, kura ceļš nu atlīkumojis atpakaļ pie senču saknēm, un piebilst: «Mēs neesam miljonāri un slavenības, mums nav greznas villas, bet viss, kas šeit radīts, ir pašu kopts un mīlēts.» Valdis Pavlovskis absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti, bijis režisora Arnolda Liniņa pēdējā režijas kursa audzēknis, beidzis augstākos bērnu kinoscenāristu kursus, ir neskaitāmu bērnu lugu autors un režisors, kā arī daudzu dziesmu tekstu autors. Savulaik strādājis Kultūras akadēmijā, kur mācījis aktiermeistarību topošajiem aktieriem. Iestudējis izrādes gan Leļļu, gan Jaunatnes teātrī. Daudz strādājis ārvalstīs. Divatā ar kolēģi Daci Skadiņu izveidojis privātu teātra trupu, ar kuru apbraukāti daudzi leļļu teātru festivāli dažādās valstīs. Viņa iestudējumi izrādīti teju 50 teātros. Par Valda Pavlovska veiksmīgāko bērnu auditorijai domāto dramaturģijas darbu atzīta luga «Lapsēns Blēdis», bet atzinības vērti arī «Maza, zaļa varde jūrā», «Baltie skursteņslauķi», «Zirņa puika», «Leijerkastnieks», «Rozīte», «Punduris ar garo degunu», «Burtu rotaļas», «Buratīno piedzīvojumi», «Nāc pie puikām» un citi. Salavecītis ar stāžu«Mēs, «leļļinieki», esam vieni no labākajiem salavečiem pasaulē. Visiem liekas, ka būt par salaveci ir tīrais nieks: uzmet sarkanu praķīti, uzliec kaut kādu bārdeli – un uz priekšu! Taču patiesībā tas ir nopietns darbs. Ļoti daudz esmu bijis vecīša godā. Jau gadu gadiem esmu aicināts uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, Vaivaru rehabilitācijas centru, lielajam Ziemassvētku brīnumam ļāvis noticēt daudziem smagi slimiem bērniem,» viņš nosaka. Diemžēl ar rūgtumu Valdis spiests atzīt, ka Latvijā attieksme pret leļļu teātra aktieriem esot pavisam dīvaina. «Daudzi uzskata, ka mākslu taisa tikai «lielajos» teātros, bet leļļu teātri vien kaut ko «knabina». Šis laiks teātriem ir ļoti nepateicīgs. Kultūra un izglītība ir tās jomas, kas cilvēkiem uzdzen dusmas, jo daudzi bļauj: ko jūs runājat par kaut kādu teātri, izklaidēm un skolām, ja mums nav par ko ēst! Tie ir tādi, kas nekad nekur nav gājuši, un viņiem derdzas visa kultūra, bet, manuprāt, vaina ir cilvēku galvās. Ja reiz ir tik slikti, kaut kas jāmaina savā dzīvē, bet parasti jau cilvēks neko negrib mainīt, jo viņam ir slinkums,» atzīst Valdis.Teju uz pusi samazinoties Leļļu teātra finansējumam, bez jauniestudējumiem pagaidām palicis arī Valdis un teātrī spiests darboties kā brīvmākslinieks. Arī darbu «Jundā» līdz ar Silvijas Andersones aiziešanu viņš atstājis. Līdz tam strādājis gan teātrī, gan reklāmas un sabiedrisko attiecību biznesā, ar draugiem savulaik nodibinājis izklaides producentu apvienību «Septiņi» un rīkojis masu pasākumus. «Ja vajadzētu rakstīt CV, kādam tas būtu jālasa divas nedēļas,» viņš joko un atzīst, ka ilgi bez darba vis nesēdēs. Atvilkšot elpu un atkal uz priekšu – gan jau izdomāšot, ko darīt. «Rozīnītes», kas priecē un skumdinaValda jaunākās meitas mācās Jelgavas 4. vidusskolā, kur, pēc mākslinieka domām, ir ļoti jauki un fanātiski pedagogi. Viņš ir priecīgs par kora «Spīgo» izaugsmi un augsti profesionālo līmeni. «Es skatos uz direktoru un abām skolotājām Celmām… tas ir fanātisms un liels apbrīns, ko viņi kopā spēj izdarīt,» Valdis ir sajūsmā. Viņš atzīst, ka savulaik prieks bijis par Jelgavas kultūras namu, kas, glīti izremontēts, skatītājiem sagādājis gandarījumu ar bagātīgu izrāžu un koncertu repertuāru, un zāle vienmēr bijusi piepildīta. Ne velti Valdis runā pagātnē, jo tagad esot nedaudz citādi. Lielu bērnu pasaules piepildījumu, Valdaprāt, devusi «Junda», kurā mākslinieks darbojies, veidojot koncertus un strādājot nometnēs. Bet par «Jundu» viņam ir savs viedoklis: «Katras izmaiņas rada jaunu kārtību, bet tikmēr valdīs liels juceklis, ko visvairāk izjutīs bērni. Ja mēs mazāk spodrinātu spalvas un paustu savas ambīcijas, bet darītu to, ko protam, dzīvotu daudz labāk. Var jau būt, ka kādam brīvais direktora amats liks ziedoties bērniem un darbam, bet, iespējams, dominēs stabila alga un vieta,» spriež režisors.Atpūta un darbs izklaidē Lai arī kņadā un nemitīgos cilvēku burziņos aizrit Valda lielākā dzīves daļa, spēku un prieku viņš vienalga meklē masu pasākumos – kā līdzīgs starp līdzīgiem. «Cenšos naudiņu atlicināt tādai atpūtai, kas saistīta ar manu profesiju. Piemēram, pagājušogad uz savu dzimšanas dienu lūdzu ciemiņiem uzdāvināt divas biļetes uz Madonnas koncertu. Šī mūzika gan nav manā stilā, bet tas, ko dziedātāja spēj izdarīt, – tas ir kosmoss! Šādos pasākumos man ir interesanti vērot vizuālos, scenogrāfiskos momentus, paskatīties tehniskās iespējas. Manai sievai draudzenes uzdāvināja biļetes uz Andrea Bočelli koncertu. Pirms gada ar sievu devāmies uz Londonu tikai tāpēc, lai noskatītos trīs izrādes – «Karali Lauvu», mūziklu «Gredzenu pavēlnieks» un «Zorro». Katra bija pilnīgi atšķirīga, superaugstā līmenī, ko mēs ar savām iespējām Latvijā nekad nesasniegsim, un mums to nemaz nevajag. Mēs neprotam lepoties ar to, kas Latvijai ir. Nemitīgi dzirdam par diplomātiem, kas brauc apkārt pa pasauli, bet bobslejists Jānis Miņins, Latvijas izlases hokejisti vai Inese Galante un Maija Kovaļevska Latviju prezentē piecreiz vairāk nekā astoņi diplomāti kopā,» pārliecināts režisors. Arī pašam Valdim šajā pavasarī izdevies prezentēt Latviju Polijā, kur kopā ar leģendāro latviešu mākslinieku Pāvilu Šenhofu tika veidota izrāde «Pelnrušķīte» un rādīta Ščecinas jaunizveidotā leļļu teātra atklāšanas pasākumā.
