Šī nedēļa man pagājusi, gatavojoties Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes 150 gadu jubilejai. Visi šodien laipni aicināti uz Aučiem, kur pulksten 13 pēc Jelgavas Latviešu biedrības ierosmes notiks izcilajam novadniekam veltīta pēcpusdiena. Ceru, ka jubilejas kliņģera griešana izdosies sirsnīga. Ieradīsies gan vietējie ļaudis, gan tālāki ciemiņi. Šīs tematiskās pēcpusdienas akcents būs Čakstes darbība Jelgavā, par ko stāstīs vēsturniece Janīna Šūberte.Gatavojoties Čakstes jubilejas pasākumiem, vairākkārt esmu pārlasījusi viņa rakstus un nonākusi pie atziņas, ka Latvijā tagad esam tajā attīstības punktā, par ko viņš savulaik brīdināja. Proti, nelielajā valstī nav viegli izveidoties īstām politiskām partijām. Vairāk uz varu tendētas šauru interešu grupas, kas aizstāv nevis nacionālās, bet savtīgas intereses. Tādēļ, manuprāt, nav bijis iespējams tikt vaļā no uzblīdušajām valsts uzņēmumu un iestāžu padomēm un atrisināt daudzas citas samilzušas problēmas. Izeju es redzu vēlēšanu kārtības maiņā. Politikā jāienāk jauniem cilvēkiem, profesionāļiem. Citādi piepildās ironiskais teiciens, ka mēs katrās vēlēšanās balsojam par citiem, bet ievēlam tos pašus. Ikdienā strādāju Jelgavas novada Izglītības pārvaldē. Manas atbildības joma ir interešu izglītība un klašu audzināšana. Darba daudz. Es ļoti priecātos, ja šogad veiktā administratīvi teritoriālā reforma, kurā ieguldīti ievērojami līdzekļi, dotu labus augļus. Taču es, piemēram, nekādi nevaru saprast, kāpēc, veidojot novadus, vienā administratīvā teritorijā neietilpa Sidrabenes un Jaunsvirlaukas pagasti, kam ir ļoti daudz kopīga gan kultūras, gan saimnieciskajā dzīvē. Acīmredzot arī šajā gadījumā lietu izšķīra personības, nevis objektīvie apstākļi. Mēs, izglītības darbinieki, gan esam vienojušies par ciešu sadarbību starp Jelgavas un Ozolnieku novadu. Interešu izglītība ir joma, kuru savulaik akcentēja arī prezidents Čakste, vēloties redzēt augam sabiedriski aktīvu jauno maiņu.
