14.septembris ir diena, kad pieminēt naskie letiņi svēta pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dzimšanas dienu. Šogad – ļoti apaļo 150.
Šādā dienā gluži neapzināti apziņā rodas salīdzinājumi un pretstati – toreiz un tagad; leģendārais tolaiku valstsvīrs un šodienas viduvējības. Pirmās Saeimas megaatbalstītais jurists pret «zoodārza ielikteni», aizkulisēs izbīdīto «dainu Vairu» un zemnieku marioneti atmodinātās Latvijas laikā.Vēstures avoti izceļ J.Čakstes spēju saglabāt objektivitāti, stāvēt pāri partiju lietām, būt īstam valsts līderim. No vienas puses, ir visai savādi salīdzināt laikus, ko šķir teju gadsimts, taču grūti noliegt, ka Latvijai absolūti nenāk par labu spilgta līdera – autoritātes trūkums, un šo vietu neaizpildīs pat pārambiciozs buldozers – visurgājējs, kam pakausī elpo daža laba kontroles instance.Vēl trakāk, ka faktiski grūti iedomāties visām likumu vadlīnijām atbilstošu veidu, kā kaut ko mainīt. Laikā, kad parlamentārā iekārta Latvijā izrādījusies, saudzīgi sakot, pavāja, prezidentālai sistēmai ir pietiekami daudz nelabvēļu, bet ikvienu pagātnes šmuci veikli piesedz kārtējie pozitīvisma klipi un smadzeņu skalošanas kampaņas, tautai atliek vien gaidīt, kad savu vietu politiskajā arēnā pēkšņi un uz vietas izkaros kāds uz skatuves apspēlētā Kārļa Ulmaņa līdzinieks, kas spēs turēties pretī mahinatoriem un iecelt Latviju pārticības saulē.Tiesa, ar personālijām tā pavāji. Un, ja piekrītam atvaļinātā robežsardzes pulkveža Gustava Kalniņa savulaik sacītajam, ka pašreizējie valstsvīri nav cienīgi pat aizsiet K.Ulmaņa kurpju šņores, tad letiņiem atliek vien savu varu demonstrēt ar vienotību pie visiem augstajiem namiem. Citādi labāku laiku vietā piedzīvosim vien nebeidzamus gaidīšanas svētkus.
