Galerija «Suņa taka» līdz 14. oktobrim aicina apskatīt Raimonda Līcīša gleznu izstādi «Initas bize».
Nosaukums varētu būt jebkurš cits, bet mākslinieks izvēlējies meitenes bizes zīmējumu oglē kā galveno motīvu, ap kuru centrējas pārējie darbi eļļā uz kartona. Ja runājam par izstādes autoru, jāteic, ka viņš ir mūsu novadnieks – jau vairākus gadu desmitus dzīvo un glezno netālu, tepat Vilcē. R.Līcītis sācis izglītoties mākslā, bet pametis šo nodarbi un nodevies gleznošanai, krādams savus gleznojumus. 2003. gadā viņu atklāja «Rudens 2003» veidotāji, vēlāk mākslinieks sarīkojis pāris personālizstādes, bet viņa darbus skatījuši Rietumeiropā un piedāvā vairāki interneta portāli.Pirmajā mirklī paviršāks skatītājs viņa gleznas (to izstādē vairāk nekā 60) sauktu par abstraktiem krāsu klekšiem vai kā citādi. Taču tā nu nebūs taisnība. R.Līcīša nelielie kartoni ir pilni emociju. Var teikt, ka tās ir emocionālas piezīmes krāsās. Izstāžu recenzenti visi kā viens nosauc šos darbus par dienasgrāmatām, dienu fiksējumiem raibraibā vibrējošu krāsu mirgojumā. Krāsas enerģiskiem otas vilcieniem te plāniem, te bieziem pigmentu slāņiem klājas uz kartona, nerūpējoties par tuvību dabai, par proporcijām un daudz ko citu. Tas māksliniekam nav svarīgi. Viņam ir būtiski krāsās izlikt sevi, savus emocionālos pārdzīvojumus, kas gūti ikdienā. No šīm krāsu vibrācijām pamazām izdalās gan sievietes figūra, gan koki vai mājas un citi ainavu elementi. Krāsas ir sulīgas, bet citkārt gandrīz vai sentimentāli maigas, citreiz to ir gandrīz vai viss krāsu spektrs, bet ir brīži, kad to ir tikai nedaudz.Gleznotājs šajā krāsu mirgojumā izteic sevi. Piezīmes domātas sev pašam, tādēļ ne katrs spēs tās izlasīt, bet, ja ielūkosies, mēģinās iejusties, saprast un izbaudīt autora krāsu prieku, esmu pārliecināts, gūs estētisku gandarījumu. Paviršība un steiga nav šīs mākslas tuvākais draugs.Pievērsiet uzmanību arī rāmjiem, jo tie ir pašdarināti un lieliski sabalsojas ar gleznu, turpina to.
