Andrejs nepiedzima ar savu slimību, viņam tas bija nežēlīgs likteņa pavērsiens pašā jaunības plaukumā, kas izjauca daudzus sapņus, sagrāva ilūzijas.
«Slimība nešķiro, esi tu bagāts vai nabags, deputāts vai parasts strādnieks, tā atnāk, un viss…» noteic Andrejs Rjabovs. Pirms divdesmit gadiem kāda vēsts mainīja visu viņa turpmāko dzīvi – Andrejam konstatēja saslimšanu ar multiplo sklerozi, un zuda cerības, izgaisa sapņi, bet viņi spēja saņemties. Ar gadiem slimība ievērojami progresējusi, un šodien Andrejs spēj pārvietoties tikai ratiņkrēslā, bet viņš prot priecāties par to, kas viņam ir, – brīnišķīgo dzīvesbiedri, mīlulīti meitiņu, lieliskiem draugiem un domubiedriem Multiplās sklerozes asociācijas (LMSA) Jelgavas nodaļā.Diagnoze – «dāvana» izlaidumā Andrejs nepiedzima ar šo slimību, viņam tas bija nežēlīgs likteņa pavērsiens jaunības plaukumā, un to viņš nenovēl piedzīvot nevienam. Tajā vasarā Andrejs posās uz augstskolas izlaidumu, lai saņemtu diplomu divās studiju programmās – uzņēmējvadībā un finansēs –, bet pirms tam viņa rokās nonāca magnētiskās rezonanses rezultātu dokumenti, kuros bija lasāma arī noteiktā diagnoze – multiplā skleroze. «Tas bija šoks. Lai arī īsti nezināju, kas slēpjas aiz šā nosaukuma, nojautu, ka nekas iepriecinošs tas nav. Dakteris teica, ka viss būšot kārtībā, lai neuztraucos, bet, kad uzzināju par šo slimību ko vairāk, sapratu, cik tas ir nopietni. Pēc tam jau slimnīcā šādus pacientus redzēju pats savām acīm,» atceras Andrejs un turpina: «Palēnām visas cilvēka funkcijas tiek bremzētas un pakāpeniski atsakās darboties pavisam. Pirms divdesmit gadiem skrēju maratonu, tagad tikai ar lielu piepūli spēju piecelties no gultas. Es dienēju padomju armijā, biju seržants, pabeidzu augstskolu, bet saslimt jau var jebkurš – gan parasts cilvēks, gan ministrs, ar divām, trim profesijām vai vispār bez izglītības – slimība izvēlas pati.»Bez zālēm, paša spēkiem Katram pacientam slimības gaita var izpausties citādi. Jo ātrāk nosaka diagnozi un sāk ārstēšanu, jo ir lielākas cerības cilvēku attālināt no invaliditātes. Andrejs slimību pirmos desmit gados praktiski neizjuta, vien dažreiz manīja kādus simptomus. «Man ejot ķērās kājas, dažkārt nejutu rokās paņemtos priekšmetus, piemēram, kabatā ieliekot roku, nevarēju sataustīt santīmus, tikai redzēju, ka tos jau esmu izvilcis. Sākumā šī sajūtas parādās un pāriet, bet ar laiku vairs nepāriet,» stāsta jelgavnieks. Multiplās sklerozes ārstēšana ir specifiska un ļoti dārga, tādēļ medikamentus kompensē valsts. Mēnesī tie maksā vairāk nekā 700 latu, bet ārstēšanās kurss nepieciešams divus gadus. Pagaidām zāles pacientiem apmaksā valsts. Andrejs no tām ir atteicies. «Kad man vēnā ievadīja piecas sistēmas ar medikamentiem, bija labi – varēju skriet, iet un atkal redzēju –, bet tie rada arī lielu ļaunumu – noārda skeletu, izjauc kaulu struktūru, rodas osteoporoze un citas kaulu problēmas. Tādēļ no zālēm esmu atteicies un dzīvoju tik, cik spēju ar paša varēšanu,» stāsta Andrejs, kuram piešķirta 1. invaliditātes grupa. Par lielāko neērtību, kas radusies slimības gaitā, Andrejs sauc pārvietošanās problēmas. Viņš dzīvo otrajā stāvā mājā, kurā nav lifta, un ar ratiņiem izkļūt uz ielas ir sarežģīti. Slimība liegusi arī iespēju vadīt automašīnu, šo pienākumu pārņēmusi dzīvesbiedre. Uzticamākais laika kavēklis Andrejam ir radio un mūzika, sazināties un rakstīt vēstules internetā viņam liedz roku kustību traucējumi. Neļaut norobežoties Ja tuvinieku vidū ir multiplās sklerozes slimnieks, viņiem jāizcieš liela daļa psiholoģiskās spriedzes. Ārzemēs ir sociālie darbinieki, kas strādā ar šiem cilvēkiem – nāk uz mājām, konsultē. Latvijā tas būtu ekskluzīvs pasākums. Andrejs piebilst, ka tas būtu ļoti nepieciešams: «Ir brīži, kad vajag kādu kontaktu – jūtu, cik ļoti nepieciešams piezvanīt un parunāt. Esmu priecīgs, ka man ir draugi no kluba. Satiekamies, rīkojam kopīgas ekskursijas, izbraucienus ar ģimenēm.»Tāpat kā slimība nešķiro, arī mīlestībai nav robežu. Vistiešākajā vārda nozīmē to var attiecināt arī uz Rjabovu ģimeni. Kad Gundega iepazinās ar Andreju, viņa zināja par drauga slimību, taču tas nebija šķērslis abu mīlestībai. Lai arī viņi pazīstami ilgāku laiku, kāzas nosvinēja pirms pieciem gadiem. Ar lielu apbrīnu var noraudzīties uz Gundegu, Andreja lielāko atbalstu. Visas rūpes un pienākumi tagad ir uz viņas pleciem, bet to caurvij liela mīlestība vienam pret otru. Pirms gada pasaulē nācis abu mīlestības ziediņš – mazā Anniņa, kas nu ļauj dzīvei saskatīt citu vērtību. Slimības pārņemti, daudzi jauni cilvēki norobežojas no pasaules, dzīvo četrās sienās, ir vientuļi un dziļi nelaimīgi. «Protams, jāpaiet laikam, iekams tu aprodi, pārvari depresiju un pieņem realitāti. Man, lai atgūtos, bija vajadzīgi trīs gadi,» viņš neslēpj un iedrošina citus nenolaist rokas, ka jārod iespēja dzīvot tālāk, jo, par spīti visam, ir iespēja mīlēt un kopā sagaidīt bērniņu. Gundega, uzzinājusi par Andreja slimību, sameklēja LMSA centru, kurā apvienojušies multiplās sklerozes pacienti no visas Latvijas, un Jelgavas nodaļu, kurā kopā sanāk Zemgales puses cilvēki, – lai Andrejs nebūtu viens ar savu sāpi. Viņš atzīst, ka gaidīt no valsts kādu palīdzību šodien esot bezcerīgi, bet vēlēties jau neesot aizliegts. «Cik uz ielām redzam cilvēkus ratiņos? Pie lielveikaliem izbraukt vēl var, bet citur – praktiski neiespējami. Ļoti noderētu elektriskie ratiņi, bet tādas naudas man nav, tāpēc jāiztiek, kā ir. Paldies Jelgavas Sociālo lietu pārvaldei, kas nodrošina specializēto transportu, lai varētu nokļūt līdz ārstam Rīgā, citādi tas nebūtu iespējams,» viņš teic. Par multiplo skleroziKas ir multiplā skleroze?Hroniska centrālās nervu sistēmas slimība. Biežākie tās simptomi ir kustību, gaitas, jušanas, koordinācijas, līdzsvara, redzes, runas un citi traucējumi, nogurums, depresija. Kā norit slimība?Tas katram pacientam ir individuāli. Slimības gaita atkarīga no iekaisuma procesa smaguma.Kādā vecumā ar to var saslimt?Aptuveni divās trešdaļās gadījumu pirmie simptomi parādās vecumā starp 20 un 40 gadiem. Biežāk slimo sievietes nekā vīrieši. Vai tā var iedzimt?Multiplā skleroze nav lipīga, nāvējoša un neiedzimst.
