Turpinoties epopejai saistībā ar Jelgavas daudzdzīvokļu namu siltināšanu, aizvien rodas jauni jautājumi.Ko vairs runāt par to, ka vietvara kapitulējusi pilsētnieku priekšā, meklējot iespējas stimulēt dzīvokļu īpašniekus siltināšanas darbiem, ja pirmais un pagaidām pozitīvākais piemērs šajā jomā – 4. līnijas nams –, izrādās, pielīdzināms ne vien līgavai sabristos gumijas zābakos, bet arī būvēs rūdītu meistaru «haltūrai». Daļai nama iedzīvotāju gaidīto silto, jauko istabiņu vietā, izrādās, jāsamierinās ar 50 latu lielu ikmēneša finanšu slogu un arī no pagraba un jumta plūstošo vēsumu, grabošu jumtu un lidoņu noķēzītu fasādi. To sauc par kvalitatīvi paveiktu darbu?Apspriežot «pusdarba» tālākās sekas, atsevišķās frontēs sadalījušies apsaimniekotāja, darba veicēju un vācu puses pārstāvji un mājas vecākais, un vēl pāragri prognozēt, vai strīdā tiks rasts saprātīgs risinājums attiecībā uz padārgo brāķu labojumiem. Tajā pašā laikā darba veicējiem satraukuma maz, jo dienas kārtībā ir nākamais lielprojekts – dzīvojamā nama K.Helmaņa ielā siltināšana.Tikmēr, samierinoties ar dažiem «kaut kā» un it kā siltinātiem namiem, pilsētas vicemērs Ļevčenoka kungs gatavs «cāļus skaitīt rudenī» un siltināšanas projektus īstenojošas privātfirmas masveidā vainot blēdīgumā, jo tās, lūk, par atskaites punktu ņemot pašreizējo siltumenerģijas tarifu (tas Jelgavā mistiskā kārtā ir teju par trešdaļu augstāks nekā, piemēram, Rīgā), kas kritīšot, tādēļ iesaistīšanās tādos siltināšanas projektos iedzīvotājiem neesot izdevīga. Šāds arguments gan raisa zināmas šaubas, tāpat kā līdz šim daudz apspriestās darbu tāmes. Lai kāda tarifa lejupslīde gaidāma šosezon, diezin vai, «atdzīvojoties» ekonomikai, siltums maksās lētāk. Kurš tādā situācijā savlaicīgas siltināšanas gadījumā būs ieguvējs? Iedzīvotāji vai cāļu skaitītāji?
