Kā klājas uzņēmējiem? Vai jūtamas politiķu klusiņām piesauktās stabilizācijas tendences, un vai netiek plānota biznesa pārcelšana uz ārzemēm?
Edīte Krūmiņa, SIA «Ilgas kompānija» valdes priekšsēdētāja:Salīdzinot ar gada sākumu, pārāk liels kritums nav – kā toreiz apgrozījums samazinājās, tā arī tajā līmenī esam palikuši, nekāda pacēluma nebija pat vasarā. Labāk veicas salonos, kur zemākas cenas, bet, piemēram, matu krāsošana un tamlīdzīgi pakalpojumi ir mazāk pieprasīti. Stabilizāciju pagaidām nevaru saskatīt – kļūstam trauksmaini, jo tuvojas ziema, sāksies apkures sezona, kas skars ikvienu. Neslēpšu, ir būtiska priekšrocība – Jelgavā visas telpas ir īpašumā, arī apkure mūsu pašu ziņā. Tuvākajā laikā, pieņemu, vienā salonā veikšu nelielu pārstrukturizāciju, uz vienas friziera vietas rēķina izveidojot tirdzniecības leti. Par biznesa pārcelšanu citur nedomāju – es tomēr esmu šīs valsts patriote, turklāt skaistumkopšanā sākt biznesu citā valstī būtu ārkārtīgi sarežģīti. Piemēram, man ir partneri Igaunijā, un tur tāpat iet grūti. Godīgi sakot, man ir žēl aizbraucēju, jo – ja savā zemē nav laimes, diezin vai to būs iespējams rast citur. Citādi varētu būt vienīgi speciālistiem, kuriem šeit vienkārši nav ko darīt. Uldis Rīgavs, SIA «MNL» valdes priekšsēdētājs:Klājas normāli, varbūt pat labi, viss atkarīgs no tā, ar ko salīdzinām. Uzņēmumu neslēgsim, bet visam ir robeža. Mūsu biznesam ir sezonāls raksturs, un, ja cilvēku pirktspēja vēl kritīsies, darbība būs jāsašaurina, piemēram, personālu jau esam samazinājuši par 40 procentiem. Jebkādas stabilizācijas pazīmes mūsu sfērā manāmas tikai pāris gadu pēc pašas stabilizācijas – ja klientam ir kāds lieks lats, peļņa, ko var ieguldīt, piemēram, jaunā grīdā vai mēbelēs. Daudzi nekustamā īpašuma jomā strādājošie savlaicīgi saprata, kas notiks un ka jādodas prom uz ārzemēm. Mūsu uzņēmuma situācija ir specifiska – pašiem savas ēkas, ko nevaram ietīt un paņemt līdzi uz citu valsti, tā ka esam pat kļuvuši par sava biznesa vergiem, jāstrādā, lai uzturētu kolektīvu, uzņēmumu, ģimeni. Patlaban cerēt, ka uzņēmumi paplašināsies un tiks radītas jaunas darbavietas, nav pamata, to nestimulē ne valdība, ne apstākļi. Ir tikai populistiskas runas, taču no Latvijai aizdotajiem līdzekļiem neesmu redzējis nevienu latu, kas būtu piešķirts uzņēmējdarbības veicināšanai. Man nesen bija kauns no mūsu Serbijas partneriem, kad atvestā krava Jelgavā tika atmuitota astoņas (!!!) stundas, lai arī rindā bija vien divas automašīnas. Nezinu, ko tur darīja. Tādi ir mūsu «pārslogotie» birokrāti. Vitālijs Upenieks, SIA «Signum» valdes priekšsēdētājs:Mums klājas tāpat kā visiem – uz pusi sliktāk nekā pērn. Daļa darbinieku bija jāatlaiž, jo neesam budžeta iestāde, kur tāpat vien var saņemt naudu. Konkurence ir liela, uzņēmums patlaban strādā ar zaudējumiem, un šogad peļņas noteikti nebūs, galvenais ir – izdzīvot. Iepriekšējos gados esam iegādājušies jaunas ražošanas tehnoloģijas, radušās saistības bankā. Stabilizācijas pazīmes nesaskatu – kā Finanšu ministrija apsaimnieko naudu, tur nekas nav mainījies. Eiropas fondu projektu neīstenošana ir klaja neizdarība, nesaimnieciska attieksme pret valsts līdzekļiem. Būtu palaiduši projektus, uzlabojuši infrastruktūru, nauda pamazām atgrieztos. Vai tiešām vajadzīga kāda augstskola, lai to saprastu? Ar Tadžikistānas partneri apspriežam iespēju veidot kopēju kloņkorķu ražotni, no Latvijas to pārceļot uz Tadžikistānu, ja vien produkcija būs konkurētspējīga. Šajā jomā mūs negodīgi izkonkurēja lietuvieši, savu ražotni «paliekot» zem vājredzīgo biedrības un saņemot valsts atbalstu. Taču ceļa zīmes ražosim tepat, un ir iestrādnes jaunai sadarbībai ar Krieviju, Baltkrieviju.
